Par pogām, Čomski un alķīmiju

21360

Sākot lasīt igauņa Pāva Matsina Rīgas zilo gvardi ar ierasto mentālo “lasītāja aprīkojumu”, t. i., vismaz zemapziņā gaidot no darba daudzmaz skaidru sižetu, tēlus un ko tik vēl ne, minētais lasītājs vēlākais ap divdesmito lappusi noskurināsies, vēlreiz paskatīsies uz grāmatas vāku un, visticamāk, uzšķirs atkal pirmo lappusi, lai sāktu visu no jauna. Jo Rīgas zilā gvarde ir lasāma citā kodā, bet iepriekš par to nekas nebrīdina – ne velti pat uz grāmatas aizmugurējā vāka, kur piesardzīgāks lasītājs parasti var atrast kādas norādes par sagaidāmo, šoreiz virmo zils tukšums.

Izgāzta pogu kaste

Tak nav jālasa nemaz ilgi, lai apjaustu, ka nelielā formāta romāns par tādu saucams visai nosacīti. Deviņdesmit procentu teksta ir sapņa poētikas garā atainots teju alķīmisks juceklis, kurā pilnīgi reālas un (vismaz rīdziniekiem) pazīstamas vietas un lietas (Rīgas centra jūgendstila arhitektūra un inteliģences aprindās populāras kafejnīcas, ielu plāksnītes un ēku rotājumi) minētas vienā elpas vilcienā ar rotaļīga farsa manierē tēlotām varoņu izrīcībām. Vēstītājs Pāvs Matsins (vai pats autors, kura vārdā atšķiras tikai viens burts?) un viņa ar K burtu iezīmētie līdzgaitnieki – Kilikiliks, Kibuvics, Krāčuss un Kordulas kundze – laidelējas psihedēliskās ainavās, un, kā jau tas sapnī mēdz būt, absurdajām darbībām ir dziļa jēga, ko gan aptver tikai pats sapņotājs. Nosacītais sižets – apašu/maisbikšu (kuros iemiesojas te Moskovijas geto nešķīsteņi, te Jalgavas (sic!) mauri) uzbrukums Rīgas inteliģencei/studentu korporāciju pasaulei – šķiet ieviests, lai tekstu kaut cik saturētu kopā, bet paradoksālo ainiņu jūklī šī līnija pārsvarā aizmirstas gan lasītājam, gan, liekas, autoram. Bet, no otras puses, šķiet, farsa stilistikā izspēlētais konflikts varētu būt arī maigi kariķēta Latvijas vēsture vai vismaz tradicionālais priekšstats par mūžīgo principu “mēs pret viņiem”.

Rīgas zilā gvarde (interesanti, ka romāna nosaukums atšifrēts – ja tā to vispār var teikt – tikai īsā vēsturiskā piezīmē pirms teksta) nav darbs, ko varētu salīdzināt ar krāsainā virtenē savērtām krellēm, bet gan plāniņa vidū izgāzta pogu kaste, kurā par pogām uzdodas arī alus pudeļu korķi, ābolu serdes un plastmasas leļļu acis. Un autors ņem pa pogai vai grābj pa veselai saujai un šuj un trāķelē, kur nu pagadās, līdz rezultāts atgādina traku gobelēnu, kura audumā tomēr paradoksālā kārtā vērojams arī zināms ritms un loģika: piemēram, tekstā ar pantmēra regularitāti atkārtojas dažādu simbolisku objektu pieminējums – alabastra zilonis no Čaka muzejdzīvokļa rakstāmgalda, kokteilis Bairons kafejnīcā Osīriss, angļu buldogs, bīstamās, ilkņainās sievietes baniji (kaut kas vidējs starp Playboy “bunny” un ķeltu folkloras baiso dāmīti “banshee”) utt.

Pludo vīzijas un emocijas

Sapņa poētikai atbilstoši tekstā saplūst arī laiki: mūsdienas un trīsdesmitie gadi, hercogs Jēkabs rosās līdztekus ar Viktoru Coju (kurš kādā epizodē pozē kā Kristus altārgleznā), arī valodā savijas pirmskara ģermāniskā stilistika ar gūzmu burvīgu neoloģismu (cepuri nost Maimas Grīnbergas priekšā par tulkojumu). Tekstā pludo vīzijas un emocijas tikpat kā bez piesaistes realitātei un vienlaikus ar to stindzinošo realitātes apjausmu, kāda iespējama tikai sapnī, – un paralēli tam joviāla dzīves baudīšana, līdz asarām smīdinošs paradoksālās loģikas augstais lidojums. (Vai zinājāt, piemēram, ka tikai igauņu studentu korporācijās pieņemts pēc intensīvas alkohola lietošanas no kuņģa satura atbrīvoties, kur pagadās, bet kārtīgs Rīgas students vemj tikai un vienīgi tramvajā?)

Ja reiz par korporācijām runājam, šķiet, ka vai nu autoram, vai tulkotājai (vai abiem) grāmatas tapšanas gaitā ir bijusi pa rokai “mēle”, kam tieša saistība ar Igaunijas un Latvijas korporācijām, jo citādi nav izskaidrojams tas, ka tekstā tiek brīvi un pareizi lietota šai sabiedrībā lietotā leksika, amatu, un regāliju nosaukumi, abreviatūras, šur tur pat iezīmējas precīzi uzskicētas vairāku reāli Rīgā eksistējošu t. s. konventa dzīvokļu arhitektoniskās detaļas; arī tādi korporāciju nosaukumi kā Fratria, Lettgulia un Fraternitas Antarctica zvana atpazīšanas zvanus. Taču domājams, ka korporācijas tēls kā slēgta vide ar teju brīvmūrniecisku noslēpumainības pakāpi autoram bijis nepieciešams kā metafora plašākai, proti, radošās inteliģences (īstās vai pašieceltās) kopienai ar tās izredzētību, noslēgtību, bohēmu, iekšējiem kodiem; ne velti absolūtais vairākums atainoto pilsētas vietu ir “intelektuālā Rīga” – varoņi izklaidējas kafejnīcā Osīriss un bārā Chomsky, strādā Čaka muzejdzīvoklī, ir pazīstami (lasi: dzer kopā) ar Jaunā Rīgas teātra aktrisēm, apciemo Lauksaimniecības akadēmiju utt. No otras puses, korporācija – sena studējošās jaunatnes kultūrzīme gan Igaunijā, gan Latvijā – kalpo par piemērotu abu nāciju “saistmateriālu”, kas uzrāda igauņu un latviešu kopīgo identitātes aspektu, jo autors nekautrējas apliecināt, ka Rīgā, īpaši tās “labākajās aprindās”, igauņi, tāpat kā latvieši slavenajā Otto Ozola romānā, “ir visur”.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit:

http://www.diena.lv/kd/recenzijas/gramatas-rigas-zila-gvarde-recenzija-par-pogam-comski-un-alkimiju-14149625

One thought on “Par pogām, Čomski un alķīmiju

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s