Vienmēr*

kkk123

Nezin kāpēc man jau izsenis ir īsta alerģija pret slavenu literāru darbu turpinājumiem. Tieši šīs iemesla dēļ nekad neesmu nedz lasījusi Aleksandras Riplijas „Skārletu”, kurā solīts turpināt slavenās īru emigrantu pēcteces stāstu, nedz man ir bijusi pacietība izlasīt neskaitāmo fantāzijas autoru daudzsējumu sāgas, kuri pēc tam, kad plus mīnus tikts galā ar varoņiem, sāk driķēt turpinājumus par šamējo bērniem un mazbērniem. Noskurinājos arī tad, kad uzzināju, ka Dž. R. R. Tolkīns savulaik saposies hrestomātiskajam „Gredzenu pavēlniekam” tapināt sīkvelu ar nosaukumu „Jaunā ēna”; paldies visiem svētajiem, ka vecmeistars no šīs idejas atteicās jau pēc trim lappusēm.

Visu pieminēto iemeslu dēļ, izdzirdot, ka visu laiku veiksmīgākās britu rakstnieces Dž. K. Roulingas septiņsējumu sērijai, kas vēsta par jaunā burvja Harija Potera piedzīvojumiem, gaidāma astotā grāmata, turklāt vēl ne godīgas prozas, bet gan lugas formātā, bez tam vēl cita autora spalvas radīta (kaut Dž. K. Roulinga piesaukta kā oriģinālā stāsta autore), mana skepse bija teju ar roku taustāma, un ne tikai mana – visas pasaules nerimstoši aktīvajos interneta Poterforumos jau vismaz gadu virmoja bažas, kāds tad īsti būs šis turpinājums un ko tas nodarīs miljonu iemīļotajai sāgai.

Labi atceros, kā iesāku Potera ciklu lasīt un kā to pabeidzu. Sākums: tumšā ziemas vakarā, kratoties tramvajā un klēpī turot teju pret savu gribu iegādāto pirmo sērijas grāmatu, itin kā nejauši atšķirot pirmo lappusi… un attopoties galapunktā. Beigas: karstā jūlija dienā sēžot lauku mājas pagalmā, aizšķirot pēdējo lappusi un noraudot neviltotu asaru par to, ka ilggadējie kompanjoni – Harijs Rons un Hermione –, sākot ar šo brīdi, neatgriezeniski iegrims pagātnē. Jo septītās sērijas grāmatas noslēgumu autore viltīgi novieto 19 gadus tālā nākotnē no sižeta galīgā atrisinājuma brīža, izslēdzot iespēju, ka kāds (vai viņa pati) jelkad varētu sadomāt rakstīt turpinājumu varoņu dēkām.

Un tomēr: ir pagājuši deviņi gadi, un naktī uz 31. jūliju uzticīgie fani straumēm plūda uz grāmatnīcām, lai sagaidītu sērijas astoto grāmatu „Harijs Poters un nolādētais bērns”, turklāt nevis parastu grāmatu: lugu, kuras pirmizrāde notika iepriekšējās dienas vakarā Londonā. Sakot „grāmatnīcas”, es domāju arī mūsu pašu Jāņa Rozes grāmatnīcu, kurā divos naktī (lai pieskaņotos Londonas laika joslai) pulcējās kvēlākie Potersāgas fani, lai iespējami ātrāk dabūtu savās rokās jauno sējumu. Jau nākamajā rītā interneta vide piebira pilna ar galēji kontroversiāliem viedokļiem.

Par ko tad vēsta astotā sāgas daļa, kas turpinās pēc Roulingas iepriekšējā grāmatā „pieliktā punkta” – noslēgtiem Harija Potera piedzīvojumiem un laimīgajām beigām, kurā mūsu varoņi, nu jau četrdesmitgadnieki, pavada savus bērnus uz Cūkkārpas ekspresi, kas tos aizvizinās uz maģijas un burvestību arodskolu? Vai ir iespējams turpinājums pēc laimīgām beigām? Izrādās, ka ir gan.

Teju četrdesmit gadus vecais Harijs gan dzīvo kārtīga Burvestību ministrijas darbinieka un triju bērnu tēva dzīvi, bet dziļi viņā tomēr gruzd vainas apziņa par to, ka savulaik, viņam izcīnot kaujas ar savu arhi-ienaidnieku lordu Voldemortu, dzīvību bijis jāzaudē tik daudziem. Viņš nejūtas laimīgs tēva lomā un nespēj saprasties ar saviem durstīgo pusaudžu vecumu sasniegušajiem dēliem. Paaudžu konflikts visā savā krāšņumā: padsmitgadīgais Albuss Severuss (atvainojiet, es nespēju viņu nosaukt par Baltusu kā latviešu tulkojumā) mūžīgi jūtas sava populārā tēva slavas ķīlnieks un tāpēc, gluži loģiski, sāk dumpoties. Veiksme, cildinājumi, panākumi – viss tēva komplekts viņam gājis secen, un Albuss mierinājumu rod lai nu kur, bet sirsnīgā draudzībā ar Skorpiju Malfoju – dēlu Drako Malfojam, kurš visas oriģinālās sērijas garumā bijis Harijam ne tikai kaitinošs, bet arī bīstams dadzis acī! Papildus visam tam, Albuss nebūt nav brašā Grifidora (kurā ietilpa visa sākotnējās sāgas varonīgā trijotne), bet gan ambiciozā Slīdeņa nama pārstāvis! Ar šo negaidīto perspektīvas maiņu autori patiesībā turpina tēmu, ko aizsāka jau pēdējās divas oriģinālās sāgas grāmatas: izteikti jungisku diskusiju par varoņa un tā ēnas – apspiestās, noģiedamās, tumšās un instinktīvās puses – vienotību. Tieši tāpat, kā Harijs sevī juta tumšā lorda Voldemorta klātesamību un zināmos apstākļos riskēja pilnībā pārtapt savā „ēnā”, arī Albuss sevī nes ko tumšu, kas attiecīgā situācijā varētu nākt gaismā. Turklāt fantāzijas žanrā šāda dualitāte nav retums. Daudzi „Gredzenu pavēlnieka” fani sešdesmitajos gados bija šokā par pētnieka Timotija O’Nīla teoriju, kas vēstīja, ka no jungiskās psiholoģijas viedokļa varonīgais gredzena nesējs Frodo un monstrozais Gollums ir viena un tā pati būtne. Taču jaunās Potergrāmatas autori vairāk nekā attāli ļauj nojaust to, ka Albuss un Skorpijs abi ir potenciālie nākotnes Voldemorta veidoli; Albuss pat vairāk no abiem, jo ir ticis dziļāk sāpināts. Un līdz pat pašām teksta beigām neatklāta paliek atbilde uz jautājumu: kurš no grāmatas varoņiem ir nosaukumā minētais bērns ar lāstu? Albuss, Skorpijs vai kāds cits?

Pilnu recenzijas tekstu lasiet 11. augusta laikrakstā “Kultūras Diena” ar nosaukumu “Zvērinātie fani božas”.

  • Bloga ierakstam atļāvos paņemt atpakaļ oriģinālo recenzijas nosaukumu.
Advertisements

One thought on “Vienmēr*

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s