Mums ir nepieciešami šausmu stāsti. Kā gan citādi skaidrot to, ka pat valstīs un kultūrās, kur šausmu žanrs ir apzināti izbīdīts ārpus akceptētās lasāmvielas kanoniem, šausmu stāsti turpina pastāvēt mutvārdu formā un tiek nodoti no paaudzes paaudzē? Tieši tā notika Padomju Savienībā, kurā šausmu žanrs līdztekus fantāzijai, erotikai un vēl citiem populārās literatūras žanriem bija pasludināts par nevēlamu un kaitīgu, bet pagrīdē plauka un zēla t. s. bērnu šausmu stāsti, kurus slepenā tīksmē stāstīja i mājas ballītēs, pirms tam obligāti izslēdzot gaismu, i pionieru nometnēs, i pārgājienos pie ugunskura. Slavenās Melnās rokas un Baltie cimdiņi, Sarkanās klavieres un Pīķa dāma ceļoja no mutes mutē. Viens no populārākajiem latviešu bērnu rakstniekiem Māris Rungulis jau vairākas desmitgades veltījis šo stāstu apzināšanai un apkopošanai mūsdienu folkloras krājumos; tikko klajā nācis arī rakstnieka jaunākais veikums Pastaiga mirušo pilsētā.
Čaukstinot čipsus
Jaunajā grāmatā, ko trāpīgi ilustrē mākslinieka Kristiana Brektes nepieradinātās grafikas, virkne vairāk vai mazāk baisu spoku stāstu ietverta jau no Dekamerona laikiem pazīstamajā literārajā formātā: pulciņš cilvēku (šajā gadījumā izdomātās Pārupes pilsētiņas skolēnu, kuriem rit projektu nedēļa) kādu vakaru, sanākuši vienkop, vada laiku, pēc kārtas stāstīdami vai nu pašu piedzīvotus, vai no citiem noklausītus stāstus un starplaikos piedzīvodami mazliet spokainus atgadījumus. Pieci mazie “teicēji” gan nav, kā tas folklorā pieņemts, anonīmie “reiz kāda tantiņa man pastāstīja”: Rungulis katram ir piešķīris savu raksturu un papildinājis tekstu ar dialogiem, kuros, kā vienmēr, jūtama autora prasme dzīvelīgi atveidot skolas vecuma bērnu sarunu stilu; netrūkst ne čipsu čaukstināšanas, ne draudzīgas savstarpējas apcelšanās. Arī viņu vēstījumos parasti anonīmie varoņi “viens zēns”, “manas draudzenes draudzene”(kas ir variācija par tautas teiku un pasaku “jaunāko tēvadēlu” un “pameitu”) ir iemantojuši vārdus, vecumu, ārējo izskatu, biogrāfiskas iezīmes. Tieši šis reālisms, ar kuru tiek punktēts teiksmainais materiāls, rada atmosfēru, kas liek arī lasītājam just aktīvu līdzdalību “projekta” apspriešanā tukšajā mājā un neomulību brīžos, kad kādam no stāstniekiem jāpamet telpa, lai dotos ārā pēc pasta vai uz sirsniņmājiņu. Pēc tāda paša principa, ar bagātīgu detaļu klāstu izdekorējot bieži vien visai knapo fabulu, Rungulis apdarina pašus stāstus tā, ka tie iegūst pilnvērtīgu mazu noveļu īpašības un, protams, arī papildu ticamību.
Šķībo nošu signāli
Paši stāsti, kurus autoram, 90. gados strādājot žurnāla Zīlīte redakcijā, iesūtījuši Latvijas bērni (tostarp vienu no baisākajiem – vēlākais rakstnieks Jānis Joņevs), aptver visai plašu “spokaino parādību” spektru, tomēr tiem ir arī kaut kas kopīgs – visas situācijas risinās mūsdienās, “šeit un tagad”, nevis kādos nezināmos aizlaikos, un visas, izņemot agrāk vai vēlāk tajās uzpeldošo pārdabisko faktoru, ir pilnībā iespējamas. Taksometra šoferis, kas naktī uzņem mašīnā stopējošu tantiņu, laivotāji, kas uz nakti apmetas svešas mājas siena kaudzē, puisis, kuru meitene gaida atgriežamies no armijas, un zinātnieks, kurš iekāpj tramvajā, lai izpētītu svešu pilsētu, – visnotaļ iespējami gadījumi. Toties jau drīz pēc ievaddaļas, kā tas kārtīgā šausmu stāstā pieņemts, realitātes un atpazīstamības virsslāni pārplēš neizprotamais, neracionālais un biedējošais, kas lien laukā no stāsta dzīlēm un vienlaikus arī no klausītāju zemapziņas, jo, zinot, ka klausāmies spoku stāstu, mēs daudz ātrāk spējam atpazīt signālus jeb, kā to apzīmēja šausmu žanra lielmeistars Stīvens Kings, “šķībās notis”, kas, laiku pa laikam ieskanoties mānīgi mierīgajā stāstu ekspozīcijā, signalizē, ka drīz harmoniju izjauks šaušalīgais. Gluži tāpat kā skatoties šausmu filmu, kur varonis (visbiežāk gan varone), neko ļaunu nenojaušot, drosmīgi dodas, teiksim, pagrabā, no kura atskanējuši dīvaini trokšņi, kamēr kinoteātrī visiem ir pilnīgi skaidrs, ka ne ar ko labu tas nebeigsies.
Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit:
durvjupele 