Mākoņu pilsēta, kuras nav

kkk

Ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana romāns Džezs pār Donbasu latviski iznāk laikā, kad tā nosaukums teju jebkuram lasītājam rada visai konkrētas asociācijas ar aktuālu politisko ziņu tematiem. Taču romāna pirmpublicējuma laikā – 2010. gadā – šādas asociācijas, domājams, varēja būt galvenokārt ar pagātnes, taču diez vai ar pavisam tuvas nākotnes piegaršu, un romāns, kā liecina jau pirmās lappuses, nav politisks trilleris, bet gan pavisam cita žanra paraugdemonstrējums.

Ciniski poetizē postpadomju haosiņu

Oriģinālais nosaukums Vorošilovhrada latviski pārtapis Džezā pār Donbasu ne vien tā iemesla dēļ, ka Vorošilovhradas (tagad – Luhanska) pilsētas nosaukums latviešu lasītājam maz ko izteiks. Romāna stilistika patiesi atgādina džeza improvizāciju – teksts nebēdnīgi kūleņo uz priekšu, nostājas uz galvas, sagriež mezglā saksofonu, bet tad piepeši tā intonācijā iedziedas tik skaudras notis, ka lasītājs nepaspēj ne attapties, kad jau ir kritis teksta valdzinājumā. Taču vienlaikus nosaukums ir arī atsauce uz romānā pieminēto un visai dāsni citēto fiktīvo grāmatu Džeza vēsture un pagrimums Doņeckas baseinā – tikpat trakulīgi absurdu tekstu kā stāsts, kura daļa tas ir.

Romāns vienlaikus atgādina parodiju par “ceļa” tekstiem (kāds sajūsmināts fans ukraiņu izdevuma interneta vietnē pat raksta: “Ja Žadans būtu dzimis Amerikā dažus gadu desmitus agrāk, viņa vārds būtu Keruaks”), fantasmagorisku spēli ar realitāti un absurda mērcē pasniegtu postsociālistiskā reālisma paraugstundu. Trīsdesmitgadnieks, tipisks nekā nedarītājs un loderis Hermans dodas apraudzīt brāļa biznesiņu – ceļmalas benzīntanku nekurienes vidū, no kura pazudis tā īstais īpašnieks. Bez mazākās saprašanas, kas īsti notiek, Hermans teju pats pret savu gribu kļūst par benzīntanka jauno bosu, uz kakla vienlaikus dabūjot gan kolorītu darbinieku duetu, gan dažāda kalibra reketierus, kuriem visiem ir vienlīdz interesantas (un ļoti deviņdesmitos atgādinošas!) attiecības ar likumu. Taču ne varoņi, ne stāstījums necieš no pārliekas nopietnības, tieši pretēji.

Benzīntanka darboņa Kočas istabiņā sienu virs dīvāna klāj trakulīgi raiba kolāža – avīžu izgriezumi, fotogrāfijas, etiķetes, skrejlapas veido fantastisku rakstu, kas piesedz vecu PSRS karti. Tieši tāpat romāna teksts, pretstatot birokrātisko, sadzīvisko un maģisko, veido absurdi košu detaļu “plēvi” pār padomjlaikus tik tikko pārdzīvojušo realitāti, kurā vairs nedarbojas gadu desmitiem strādājušie likumi, uzvaru svin bandītisms, bezdarbs, alkoholisms un ieilgusi ekonomiskā un privātā depresija. To visu kā pārāk īsa sega tikai šķietami pārklāj detaļu ņirboņa, kas viegli utilizējama teksta meklētāju kaitinās kā nagi pār stiklu. Šķiet, tieši tādu autors šo tekstu arī ir iecerējis – nagus pār stiklu nolaizītai, derīgu aktivitāšu pārpilnai dzīvei, nedaudz ciniski poetizējot sapņaini izplūdušo postpadomju haosiņu, kurā mīt Hermans, Koča, Traumētais Šura, Ernsts, Olga un citi. Viņu kolektīvā sapņa realitāti veido galvenokārt alkohols un atmiņas par citu laiku, kas joprojām spīd tiem acīs, – bet uzcelt jaunu realitāti no sapņa drupām tie nespēj.

Mokoša nenotikšana

Reizumis pat apnicīgi sīkumainajā stāstījumā ik pa brīdim ielaužas fantasmagoriskas ainas – snaudošā ikarusā ne no kurienes uzrodas afrikāniete ar papīrnazi matos, pastorālā pievakarē no miglas iznirst ērmīgi spokainu tēlu virkne kā atmiņas par visiem pasaules kariem, vēl citā vakarā Hermans kopā ar sen mirušajiem biedriem spēlē rēgaini žiperīgu futbola maču, bet bērnu akvareļzīmējumos, kas sakārti pie pamestas pionieru nometnes sienām, atdzīvojas sirreāli maģiska pasaule ar sablīvētiem teiksmu sižetiem. Un vēl ik pēc noteikta intervāla autora džeziskā improvizācija kļūst romantiski liega – tās ir epizodes, kurās rakstnieks itin kā cīnās ar sevi, lai dzimtenes mīlestību (un sievietes mīlestību) neapcerētu pārlieku poētiski, bet viņam tas lāgā neizdodas, un tieši tāpēc melodija atkal un atkal apmet disonējošu kūleni kā himna, ko dzied, ne vienmēr trāpot īstajā tonalitātē un arī vārdus atceroties tikai pa pusei, – it kā lai atgādinātu, ka ir taču šai pasaulē arī kaut kas līdz smeldzīgumam skaists, bet, sasodīts, neņemsim to pārāk nopietni.

Lasot brīžiem var šķist, ka teksts, kurā nemitīga notikšana ir saaudusies ar brīžiem pat mokošu nenotikšanu, ir “tukšums bez jēgas, formas un zemteksta, īstens nepārtraukts tukšums, kam otrā pusē ir Staļingrada”, bet, nē, teksts pats arī jebkādas daudzmaz jēdzīgas darbības prombūtnē sevi piepilda tāpat kā autora apdziedātā stepe, kurā arī šķietami nekā nav, bet ir taču – spokaini zila dabasgāze, atmiņu blīvie veļi un mašīnas, kas traucas putekļainā nekurienē. Dzīve turpina notikt, un Staļingrada nevar mūs aizsniegt, vēl ne. Vorošilovhrada šīszemes nekurienē ir pilsēta, kuras vairs nav, bet vēl taču ir arī debesu Vorošilovhrada, kuras vārti viegli pavīd rītausmas sārtumā.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit:

http://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_dzezs-par-donbasu_-recenzija.-makonu-pilseta-kuras-nav-14160277

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s