Nākotne kā vienlaikus neskaidra un neizbēgama kategorija arvien radījusi bažas gan sazvērestības teoriju piekritējam, gan vienkārši ikvienam, kurš mēdz aizdomāties tālāk par dīvānu un televizoru. Taču kopš dažiem desmitiem gadu, šķiet, ar īpašām raizēm nākotnē raugās tieši literāti, radot arvien jaunas apokaliptiskas versijas par to, kas varētu mūs sagaidīt aiz nākamā gadsimta vai pat tikai nākamās desmitgades stūra. Sākot ar kodolkaru starp lielvarām un beidzot ar gēnu inženierijas radītu “zombiju apokalipsi”, nākotnes perspektīva pēdējā pusgadsimta fantastikā, šķiet, satumst acu priekšā. Arī somu rakstnieces Emmi Iterantas debijas romāns Ūdens atmiņa ir vēstījums par pasauli pēc apokalipses, taču tā ir cita veida apokalipse – “ne ar dārdu, bet ar smilkstu”, par pasauli, kuras seju uz visiem laikiem mainījusi nevis militāra, bet ekoloģiska katastrofa.
Tējas meistara noslēpums
Beidzoties naftas kariem, uz Zemes sākušies ūdens kari. Pēc tā dēvētā Krēslas gadsimta (tekstā netiek paskaidrots, kas tieši tajā noticis, var vienīgi apjaust, ka tas bijis kas šaušalīgs) kontinentu apveids ir mainījies, globālā sasilšana darījusi savu, vērtīgāks par zeltu ir kļuvis tīrs ūdens – tā devas tiek kontrolētas, izdale uzraudzīta, un nelegāla tā ieguve ir noziegums. Elektrību ražo saules baterijas, apgrūtināta ir gan ceļošana, gan informācijas aprite, kuru rūpīgi kontrolē. Par spīti visam, cilvēki ir adaptējušies jaunajai sistēmai. (Mēs taču allaž adaptējamies.) Pasauli – vismaz to daļu, kuru redzam atainotu romānā, – pārvalda Ķīna vai, pareizāk sakot, valstiskais formējums, kas izveidojies no mūsdienu Ķīnas, savukārt valsts, kuru pašlaik pazīstam kā Somiju, ietilpst Skandināvijas savienībā.
Šīs savienības pilsone ir jaunā Noria Kaitio – tējas meistara meita, kura, pārņemot no sava tēva tējas meistara amatu, uzzina bīstamu noslēpumu – zināšanas par tīra ūdens avotu, kurš, rūpīgi apslēpts, arvien vēl izverd zem klintīm tēva māju tuvumā un kuram pateicoties meistara gatavotajai tējai arvien bijusi tik īpaša garša. Taču šāda nezināma avota neatklāšana autoritātēm, saprotams, ir ar nāvi sodāms “ūdensnoziegums”. Interesanti, ka nekur romānā netiek minēta tējas ceremonijas austrumnieciskā izcelsme; arī pašas Norias un visu citu tēlu etniskā identitāte paliek nezināma vai arī – un tas ir ticamāk – romāna kontekstā nav svarīga.
Avots nav vienīgais Norias noslēpums. Kopā ar draudzeni klaiņojot pa “plastmasas kapsētu” – milzīgu agrāko laiku atkritumu lauku –, Noria uziet kompaktdisku ar senas ekspedīcijas dienasgrāmatas fragmentiem, kurus noklausoties vērīgam lasītājam pamazām kļūst skaidrāka planētu piemeklējusī klimata katastrofa un vienlaikus tiek uzdots jautājums: kas paliks pāri no pašreizējās civilizācijas, kad tā vai citādi būsim pielikuši tai punktu? Vai tiešām tikai senās elektroniskās godības izgāztuve pusviduslaicīgas pasaules vidū, kura nespēs saskatīt mūsdienu tehnoloģiju elkiem ne jēgu, ne lietojumu? Noria apjauš, ka viņas pasaule glabā daudz vairāk noslēpumu nekā tikai slepenus avotus. Taču zināšanas, tāpat kā slepeni avoti, līdzi nes briesmas.
Noria nav pasaules glābēja
Emmi Iterantas rakstībā savdabīgi sakausēts rietumnieciskais un austrumnieciskais – divas pasaules, kuras, par spīti Kiplinga slavenajam pravietojumam, satikušās, un līdzīgā neparastā, taču pilnīgi organiskā vienībā savīts pirmsindustriālais un postapokaliptiskais. Atšķirībā no daudziem drūmi saspringtiem distopiskiem romāniem, kuru autori mēģina šokēt lasītāju ar iespējami baisākām nākamības ainām un asu, ekspresīvu stilistiku, Emmi Iterantas rakstība ir tikpat lēna un meditatīva kā vairākkārt aprakstītā senā tējas ceremonija, tēlaini blīva kā Austrumu dzeja.
Noria atšķirībā no daudziem distopiju varoņiem nav pasaules glābēja: viņas patiesības meklējumi ir drīzāk pasīvi nekā aktīvi, secinājumi drīzāk melanholiski nekā urdoši. Šajā ziņā Noria, protams, reprezentē nākotnes cilvēci, kura šķiet padevusies neizbēgamā priekšā. Tomēr Norias klusā, vērojošā nostāja, kas liek nevis doties noskaidrot visu patiesību, uzjundīt dumpi, mainīt pastāvošo iekārtu, bet savaldīgi turpināt noturēt tējas ceremonijas pēc gadsimtiem ilgušām tradīcijām, lai saglabātu savā un savu tuvinieku pasaulē kaut nedaudz identitātes un struktūras, tad arī ir Gandija nevardarbīgajai pretestībai tuvākais sižetiskais pavērsiens, kādu vismaz man izdevies sastapt daiļliteratūrā.
Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit:
durvjupele 