Par feminismu un reveransiem

turtshaninova_maresi

Vairs nevar noliegt, ka fantāzijas žanrs, īpaši jauniešiem domātajā literatūrā, nekur Rietumu pasaulē vairs nav terra incognita – to apliecina tas, ka latviski tiek regulāri tulkoti un izdoti vairs ne vien, kā ierasts, angliski runājošo zemju autoru, bet arī citvalstu rakstnieku darbi. Ar zviedru fantāziju Latvijas jauniešus iepazīstināja jau pirms neilga laika izdotā “vidusskolas raganu” triloģija Aplis, nu šo pazīšanos turpina daudz klasiskāks darbs – zviedriski rakstošās somu autores Marijas Turtšaninovas fantāzijas triloģijas pirmais romāns Marēsi. Sarkanā klostera hronikas.

Briesmu aura

Sarkanajā klosterī uz Mēnosas salas kāju spert atļauts tikai tur mītošajām sievietēm – Dievietes pielūdzējām. Vīriešiem tā ir slēgtā zona – piegādājot izdzīvošanai nepieciešamās preces, tie pat nenokāpj no kuģiem. Ik pa laikam uz salas ierodas jaunas novices, kuras alkst zināšanu vai – nereti – bēg. Jaunpienācēja ir 13 gadu vecā Marēsi, kura vēro un mācās salas un Dievietes reliģijas noslēpumus. Māsu dzīve rit rāmi un harmoniski, līdz klosterī ierodas kārtējā svešiniece, kura sev līdzi nes baisāku noslēpumu nekā visi, kas līdz šim nogādāti salas vientulībā. Jaī ir meitene ar mežonīgām acīm – viņa tiek vajāta, un vajātāji mierīgajai kopienai atnesīs briesmas.

Jau pat tik skopā aprakstā labi redzams, ka Marēsi. Sarkanā klostera hronikas ir romāns, kas atbilst visiem fantāzijas žanra formālajiem kritērijiem. Cita pasaule, svešāda ģeogrāfija, noslēpumaina reliģija – ir. Simpātiski ņipra varone, caur kuras gaišo bērna skatījumu iepazīstam atšķirīgo realitāti, – ir. Īpatna atmosfēra, kuru rada lokana rakstība ar norādēm uz mistiskiem spēkiem un nepazīstamiem rituāliem, – ir. Prasmīgi briedināta briesmu un piedzīvojumu aura – ir.

Te jāatzīmē: kaut gan autores izcelsme meklējama Ziemeļvalstīs, tomēr teksta mitoloģiskais slānis vairāk smelts no ķeltu mitoloģijas; īpaši tas sakāms par trejādo Dievietes tēlu, kuru dažādās formās – kā Jaunavu, Māti un Veču – pielūdz klostera iemītnieces un kuru, protams, tieši šādās inkarnācijās savā arhetipu teorijā aprakstījis arī K. G. Jungs. Pamats, uz kura balstās Marēsi, ir visai tradicionāls, tāpēc žanra arhetipiskais valdzinājums uz lasītāju nostrādā itin labi.

Dzimumu konflikts

Ja vien… ja vien gludajā taciņā neiezīmētos kāds klupšanas akmens, kuru varbūt nepamanīs grāmatas mērķauditorija – jaunieši –, taču noteikti samanīs pieredzējis fantāzijas lasītājs. Proti, Marēsi lappusēs jau no teksta sākuma manāma vairāk nekā tikai virspusēja līdzība ar kādu daudz senāku un slavenāku fantāzijas žanra darbu – arī latviski izdoto Ursulas K. le Gvinas tetraloģijas Jūrzemes burvis otro daļu Atuanas kapenes. Arī šajā grāmatā visa darbība notiek simprocentīgā un no ārpasaules pilnībā nošķirtā sieviešu kopienā, kurā tiek uzturēta klostera dzīvei līdzīga kārtība un piesauktas noslēpumainas dievības. Arī šeit sastopama jauna, zinātkāra varone (nu labi, šis ir žanra standarts un tāpēc pie līdzībām to varētu nepieskaitīt). Arī šeit visa ļaunuma sakne vismaz klostera sieviešu skatījumā ir vīrieša potenciālā ienākšana noslēgtajā pasaulē. Tiesa, ar šo faktoru sākas atšķirības – Marēsi pasaulē vīriešu ordas, kas seko Jaī satracinātajam tēvam uz salu, lai parādītu nepaklausīgajai meitai, kur vēži ziemo, patiesi sarīko klosterī asiņainu izrēķināšanos un grupveida izvarošanu; šo punktu pieminu ar nolūku, domājot par vecākiem, kuri šo grāmatu dāvinās savām jūtīgajām pusaudzēm.

Le Gvinas radītajā pasaulē dzimumu konflikts tiek risināts dziļāk un ietverošāk – jaunais burvis Geds, kurš pārlauzta talismaniska gredzena otrās puses meklējumos nonāk Atuanas pazemes labirintā (jā, starp citu, arī Sarkanajā klosterī interesantas sakritības rezultātā ir labirints), šausmina tur mītošās priesterienes, taču Arhu, galveno varoni, vienlaikus gan biedē, gan valdzina. Pretrunīgo jūtu migla beidzot klīst, un Arha ne tikai izved burvi no labirinta, bet arī palīdz viņam atgūt pārlauztā gredzena pusi, kas apvienojumā ar savu dvīni veido īpašu zīmi – Miera rūnu. Le Gvina, par spīti grāmatas kopējam feministiskajam intonējumam, paredz abu dzimumu samierināšanos, izlīgumu, iespēju sadarboties, turpretim Turtšaninovas pasaulē konflikts ir nesamierināms – no iebrucējiem salā iespējams atbrīvoties, tikai piesaucot baisāko sievišķības inkarnāciju – Veču, un tās baisās durvis, atveroties freidiskiem simboliem piesātinātajā kulminācijas epizodē, aprij savās melnajās dzīlēs slepkavošanas un miesaskāres pārņemtos tēviņus – tieši tādus un ne citādus viņus redz gan Marēsi, gan viņas biedrenes, gan – tā vien šķiet – autore.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit:

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_maresi.-sarkana-klostera-hronikas_-recenzija.-par-feminismu-un-reveransiem-14162932

Advertisements

One thought on “Par feminismu un reveransiem

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s