Lūgsimies par karotēm

300x0_lugsnas_par_nolaupitajam_mazvaks

Sievietes pazūd. Reizēm no mājām, reizēm no darbavietas. Reizēm neatgriežas no ballītes vai gājiena uz veikalu. Viņas nekad neatrod. Viņas nekad neatgriežas. Viņu vārdi vispirms kā melnu zīmju rindas lēkā palīdzības lūgumos, bet vēlāk iegulst mapēs, no kurām tos vairs nekad neizvilks dienasgaismā. Jūs teiksiet, ka tā jau laiku pa laikam notiek visur. Negadījumi, ziniet. Bet ko tad, ja kādā pasaules malā tā ir norma?

Amerikāņu autores Dženiferas Klementas romāns Lūgšanas par nolaupītajām vēsta par pasauli, kurā tā ir norma.

Vīriešu nodevības zīme

Meksikāņu pusaudze Leididī Garsija Martinesa mitinās tā dēvētajā kalnā netālu no Akapulko. Šī ir gandrīz simtprocentīgi sieviešu kopiena – sievas, kuras labākas dzīves meklējumos pametuši vīri, un meitas, kuras mātes izmisīgi cenšas uzdot par dēliem vai vismaz “padarīt neglītas”, lai aiztaupītu tām šīs valsts jauno, skaisto meiteņu teju neizbēgamo likteni – nolaupīšanu. Visa apkārtne dzīvo burtiskā narkokarteļu ēnā, cilvēki šausmās sastingst ik reizi, kad tālumā izdzird motora rūkšanu, jo zina: brauc vai nu džipi ar tonētiem logiem, kuros bruņoti vīri izmeklē saviem bosiem apkaimes skaistākos “ziediņus”, vai helikopteri ar herbicīdu devu, kuru tiem teorētiski vajadzētu izkaisīt pār magoņu laukiem, bet kuru tie pēc saņemtajiem dolāriem vai draudiem – vai abiem – izkaisa pār civiliedzīvotāju rajoniem.

Leididī draudzene Paula kādudien skolā ierodas, viscaur izmirkusi indē, jo nav paguvusi noskriet helikopteru, – un ar šīs apdullinoši spēcīgās epizodes metaforu iespējams atslēgt visu romānu: neskaitāmas šīs (un ne tikai šīs) zemes sievietes mirkst ļaunprātības un vienaldzības herbicīda (“nezāļu kontrolētāja”) peļķē, ja vien kā tādas absurda komēdijas Alises neskrien, “cik ātri vien spēj”, – un arī tas bieži nelīdz.

Leididī vārds pirmajā acu uzmetienā liekas vien skanīgu zilbju apkopojums, bet, protams, drīz nāk apjausma – oriģinālrakstībā “Lady Di” ir Velsas princeses Diānas mīlināmais vārds. Taču Leididī māte meitai to nav devusi aklā sajūsmā par “tautas princeses” panākumiem, bet gan par zīmi vīriešu nodevībai, kas skārusi gan vārda oriģinālo nēsātāju, gan viņu un skars arī pašu Leididī. Tomēr, par spīti baismīgajam iniciācijas procesam, kas meiteni ved pa ceļiem, kuru malās riņķo maitēdāji putni, uz bagātnieka rančo un cietumu, spēju mīlēt un savā klēpī auklēt jaunu dzīvību nav iespējams apturēt ne ar kādiem “nezāļu nīdētājiem”. Neredzamas oficiālajai varai un lielākajai daļai pasaules, Meksikas sievietes spītīgi turpina lakot nagus, izgriezt no žurnāliem košas bildītes un lūgties, lai tām dzimtu zēni. Viņu balsis romānā nekliedz: tās ir apslāpētas, raupjas un īstas. Tāpat kā Kaletas piekrastē nogremdētā Gvadalupes Dievmātes statuja, viņas ir klātesošas pat tad, kad šķiet neredzamas, kad ir nozagtas tāpat kā cukurpaciņas, dvieļi un citi sīkumi, kurus katrā izdevīgā gadījumā no visām iespējamām vietām čiepj Leididī māte, itin kā bezcerīgi mēģinot vismaz kaut kā atmaksāt par pazaudēto, bet īstā sieviešu atmaksa ir citāda.

Godam pelnīts pliķis

Stāstu par Meksikas nolaupītajām, pazemotajām un neredzamajām Dženifera Klementa būvējusi nevis uz iztēles, bet rūpīgi vāktu dokumentālu faktu bāzes. “Vairāk nekā desmit gadu esmu uzklausījusi sievietes, kuru dzīvi iespaidojusi vardarbība Meksikā. Intervējot narkotirgoņu draudzenes, sievas un meitas, es drīz apjautu, ka Meksika patiesībā ir paslēpto sieviešu rezervāts,” stāsta autore. “Pēc tam kad biju uzklausījusi sievietes, kuras slēpās, un ieslodzītās, Meksikas pazudušo sieviešu un bērnu stāsti nonāca mana vēstījuma centrā. Sievieti galu galā dažādiem īpašniekiem var pārdot atkārtoti, kamēr narkotiku maisiņu – tikai vienreiz.”

Autore, kurai pirms Lūgšanām iznākuši vairāki dzejas krājumi, arī prozā izvēlējusies poētiski piesātinātu stilu: lakoniskie, liriskie teikumi bieži nes divkāršu un trīskāršu jēdzienisko un emocionālo slodzi – tādējādi saturs kļūst vēl šaušalīgāks.

Negaidiet no romāna “piecdesmit nokrāsu” cienīgas ainiņas iz seksuālo verdzeņu dzīves narkotirgoņu lepnajās villās, nedz arī asiņainus skatus Tarantīno tradīcijās. Nē, autore kopā ar vēstītāju pat spriegākajos momentos vēro notiekošo it kā no malas, nemēģinot mākslīgi uzkurināt emocijas. Leididī, šajā pasaulē uzaugusi, pieņem to kā faktu – gan aiz mājas zemē izkašņāto bedri, kurā meitenei jāslēpjas ikreiz, kad izdzird motora troksni, gan platekrāna televizora miermīlīgo sadzīvošanu vienā telpā ar skorpioniem, skudrām un klona grīdu, gan to, ka nosacītajā «skolā» bērniem mācību vietā labākajā gadījumā atskaņo Čaikovski, gan savas mātes alkoholismu un brīžiem haotiski bērnišķīgo, brīžiem stindzinoši viedo uzvedību – piemēram, uzskatot, ka Dievs nekad nedāvās to, ko vēlamies, viņa brīdī, kad abas pametis ģimenes galva, iesaka meitai mesties ceļos un lūgties par karotēm. Leididī saviem gadiem ir pragmatiska un labi zina to, ko labturīgo Rietumu sievietes bieži piemirst: šajā vīriešu, ieroču un no gaisa līstošās indes pasaulē, kurā riskanti ir jau piedzimt par sievieti, tieši sievietes glabā īsto spēka avotu.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit:

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/romana-_lugsanas-par-nolaupitajam_-recenzija.-lugsimies-par-karotem-14167310

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s