Diez vai kāds ņemsies apstrīdēt, ka ikvienas valsts vēsturē eksistē savi “sakrālie periodi” – laikposmi, kurus pietāte šķietami liedz preparēt ar ārsta profesionāli nežēlīgajiem pirkstiem. Tomēr agrāk vai vēlāk tiem jānonāk zem lupas. Latvijā kā šāds neaizskaramais periods tautas atmiņā ilgi glabājās ulmaņlaiki, kuru sviestzeltaino glanci ieskrāpēt sāka atļauties tikai samērā nesen.
Neapšaubāmi visiem baltiešiem kopīgi sakralizēts ir arī 80. gadu beigu posms, proti, nacionālā atmoda – laiks, kuru, nereti romantizējot, konfrontē gan ar perestroikas jucekli pirms tam, gan ar brīvību atguvušo nāciju ideālu zudumu pēc tam. Taču, kamēr latviešu vēsturisko romānu klāstā vēl tikai gaidām kādu, kurš ar asu spalvu uzšķērstu šo laikposmu, tepat līdzās, Igaunijā, rakstnieks Reins Rauds jau to ir izdarījis – romānā Perfektā teikuma nāve ne tikai saudzīgi pabikstot sentimentālo atmiņu zeltījumu, bet kārtīgi pārvelkot tam ar visiem desmit nagiem un atklājot zem svētā glītuma apslēpto ne visai glīto slāni, ko bieži izvēlamies aizmirst vai aizmālēt.
Slinkā izvarošana
Katrai tautai tāpat ir sava vēstures ikonogrāfija, un lielākā daļa latviešu lasītāju tikai miglaini atminēsies to, kas risinājās aiz neesošās ziemeļu robežas laikā, kad Latviju tricināja rakstnieku plēnumi un auseklīši. Taču Rauda romānā viegli novilkt paralēles starp abām atmodām, jo stāsts nav par vienas tautas vēsturi (un rakstnieks jau romāna ievaddaļā tekstu apdrošina pret burtisku uztveri), bet par atmiņas fenomenu un uzticēšanās deficītu, kas nav tikai kāda viena laika iezīme.
Kad paklausās pašreizējās vidējās paaudzes stāstos, šķiet, ka, tāpat kā puse padomijas slavenajā talkas sestdienā kopā ar Ļeņinu bija stiepusi baļķi, atmodas gados visi bija stāvējuši ar plakātiem, nesuši ziedus pie aizliegtajiem pieminekļiem, vilkuši mastos sarkanbaltsarkanos karogus un nebaidījušies ne partijas, ne čekas. Reins Rauds prasmīgi noārda mītisko slāni, kas pāraudies pāri faktiem, bināro opozīciju “mēs – viņi”, “melnie – baltie”, “okupanti – vietējie”, atsegdams to betonīgi pelēko masu, kas aizņem lielāko daļu starp abām galējībām, – to, kura negrib nekādus pārmaiņu vējus, nedz arī ir fanātiski uzticīga kādai – vienalga, nacionālisma vai sociālisma – idejai, bet vienkārši cenšas izdzīvot.
Šo pieradumu, samierināšanos, nelēkšanu acīs romānā ataino neomulīga metafora – kāda pusmūža pāra remdenās attiecības, kurās tuvība ir vien “slinkā izvarošana”: viens bez iekāres ņem, un otra bez sajūsmas atdodas. Jo tā vienmēr bijis un būs, ko tur daudz iespringt.
Mainīgais vēja virziens
Romāna centrālā laika ass ir saspringušais mirklis pirms kaut kā reālas notikšanas, kuru var visādi poetizēt, bet kurā tomēr vēl nav skaidrs, kas tūliņ grūs un uz kuru pusi, – un tas nav nekāds “mazu brīdi pirms gaismiņas”, bet biedējošas neziņas pilns stingums. Savienības visvarenība irst pa vīlēm, bet tie, kas mīt monstra kabatās, šo iršanu jūt vien kā neskaidru nojausmu gaisā. Par to, kas kaut kur gaisā, varas pārstāvjiem, tā teikt, nospļauties, bet cilvēks parastais nemierīgi vēro mainīgo vēja virzienu, nebūt netiekdamies ideālu vārdā uzreiz gulties ar krūtīm uz ambrazūras.
Romāna nelineārais stāstījums plūst uz priekšu lēcienveidīgi, kā no tumsas izraudams atsevišķu ainu zibšņus. Jauniešus Tallinas centrā, kas piketē par okupācijas karaspēka izvešanu, novēro ne tikai ironiski tipizēti čekas aģenti, bet arī viņu pašu piesardzīgākie tautieši. Vīri melnā aiztur jaunu dumpinieku bāžam koka dobumā slepenu vēstuli (ak, cik saldi autors apsmaida šīs spiegu romāna klišejas!), un vēlāk jaunekli pratina čekists filatēlists, kura dēls savukārt, tēvam nezinot, arī nokļuvis “drošības orgānu” redzeslokā.
Lai izkļūtu no aresta, patriots paraksta piekrišanu sadarboties, bet cits īstens igaunis, iefiltrējies trimdas tautiešu aprindās, piegādā noteikta veida informāciju tiem, kurus tā interesē. Krievu valodas skolotāju paved bijušais audzēknis, uzticēdams tai mazo (“Rīgā ražoto!” lepni ievēro latviešu lasītājs) Minox fotoaparātiņu VDK aģentu slepeno lietu pārfotografēšanai. No rokas rokā ceļo fotogrāfijas, fotofilmiņas, paciņas – vieni ved un slēpj, citi meklēdami izpurina somas un lidostas drošības kontrolē uzšķērž rozā plīša lāčus. Un tā tālāk, pavediens šķērso pavedienu, līdz autors ir iemudžinājis lasītāju īstā “kurš te ir kurā pusē” intrigu kamolā. Taču patiesībā zem groteskas ironijas par spiegu romāna žanru slēpjas psiholoģiski grods vēstījums par to, kā puspatiesību laikmetos grūst kaut kas vairāk par sistēmām un savienībām.
Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit:
durvjupele 