Latviešu prozas groteskā gotika

9789934546402

Jau iepriekš atvainojos par sliktas gaumes pazīmi – iestarpināt recenzijā personiskus faktus –, bet, sākot šo apskatu, nevaru neatcerēties, ka savulaik vidusskolas literatūras papildkursā ieteiktajā Latviešu jaunākās prozas izlasē ievietotais Jāņa Einfelda stāsts Meža sirds saspridzināja gabalos teorētiski diezgan labi apkaltas vidusskolnieces priekšstatus par to, kas tā latviešu jaunākā proza tāda ir, un, nav izslēgts, kļuva par vienu no netiešajiem iemesliem tam, ka recenzijas autore atrodas tur, kur viņa atrodas. Bet kuru gan vairs pārsteidz fakts, ka zemeslode atgriežas savā izejas punktā?

Spridzināt un mulsināt Jānis Einfelds ir turpinājis visus turpmākos gadus, un neliekas, ka būtu nepieciešams akadēmiski uzskaitīt autora publicētos darbus tieši tāpēc, ka šķiet – katru no tiem viņš rakstījis kā vienīgo un neatkārtojamo. Arī jaunāko – stāstu krājumu Dunduri un dēmoni –, kurā, kā jau nosaukuma divkāršā asociācija norāda, autors atļaujas uzrīdīt lasītājam dažādu pasugu dvēseles vajātājus, pašas dvēseles piederību gan atstājot lasītāja ziņā.

Mītiskais pārpilnības rags

Kritiķi Jāņa Einfelda prozu laiku pa laikam mēģinājuši pieskaitīt gan maģiskā reālisma, gan fantāzijas žanram, bet ne viens, ne otrs nebūs tiesa. Ja šiem tekstiem vispār var piemērot kādu no fantastiskās literatūras paveidu apzīmējumiem, tad tas ir Freida definētais “uncanny”, kam grūti atrast precīzu latviskojumu, bet kas svārstās starp “dīvaino” un “neomulīgo”. Jāņa Einfelda darbos izšķērdīgi pludo sapņa poētika, taču jēdziens “sapnis” te jāsaprot nevis ar nozīmi “saldkaisla vīzija, no kuras negribas pamosties”, bet drīzāk “neskaidri asociatīvi saistīta murgainu tēlu mudžeklība, no kuras tu mokoši centies izrauties, bet nespēj”.

Lai cik nodrillēti tas arī skanētu, Jānis Einfelds raksta tikai vienā – pats savā žanrā. Šīs prozas kontekstā ir tikuši piesaukti teju visi glorificētie postmodernisma jēdzieni, bet autors pat uz šī sakralizētā jēdziena kanona pamanās uzbūvēt pats savu kaitinoši grīļīgo Bābeles tornīti, lai no tā rādītu sirdsveidīgu pigu visiem sižeta, fabulas un tēlu attīstības likumiem.

Autora teksti ir barokāli krāšņi kā pārplūstošs mītiskais pārpilnības rags, no kura aumaļām veļas fantasmagoriskās formās izvijušies tēli; citcitam līdzās mutuļo mežonīgi audzelīgais, baudkārais un apetītlīgais, turpat blakus ņudz puvums, smakas, tārpi un satrūdēšana. Ar šo haotisko ņudzēšanu apzinātā kontrastā saslēdzas vēstītāja it kā apjukušais lietišķums, mēģinot absurda ainavā saskatīt kādu nebūt loģiku, bet patiesībā veicot tieši tikpat neloģiskas darbības un tātad organiski iekļaujoties lielajā danse macabre, kopīgajā trako dejā.

Daļai konservatīvāku lasītāju lielās devās šo stilistiku varētu būt grūti izturēt, bet stāsta formāts Dunduros un dēmonos ir strukturāli precīzs trāpījums – tas atļauj autoram izsniegt un lasītājam izgaršot sižeta un valodas “dēmonu dzīres” pietiekami dozēti, lai mulsinoši bagātīgās asociāciju spēles būtu ne tikai kuriozas, bet arī baudāmas.

Taču, kā jau tas mēdz gadīties (un ne tikai literārā tekstā vien), autora vizionārā aizrautība ar zemapziņas spēlīšu preparāciju nebūt nenozīmē aklumu pret dzīves prozu. Tieši otrādi – Dunduru un dēmonu stāstus strukturē no neierasta rakursa raudzītas sadzīviskas situācijas (protams, izlocītas sapņa formās un izpušķotas murgu uzšuvēm) un pavisam konkrēts vēstures laikposms – Latvijas XX gadsimta 90. gadi, kurā jauniegūtās bezkontroles apstākļos, no ķēdes norāvušies, trako visi cilvēciskās dabas dēmoni, vienalga, vai šai trakošanai ir kāds sakars ar kriminālkodeksu vai ne (šis aspekts autoru interesē tikai līdz iespējamo psiholoģisko virāžu tālākajai robežai).

Māņu manevri

Patiesībā visi pirmās daļas stāsti izvērš tikai vienu, toties gana garu un samudžinātu vēstījumu, kurš piedāvā pārsteidzoši asredzīgu skatījumu uz laikmetīgo absurdu, kam nekāda barokālā groteska nestāv ne tuvu. Šajā ziņā Jānis Einfelds no laika un telpas tāluma pamāj Bulgakovam, pārmezdams abiem autoriem kopīgo “murgs kā māksla” pavedienu no groteskās 90. gadu Rīgas uz ne mazāk grotesko 20. gadu Maskavu. Apšaubāmas reputācijas firmeles, kas tirgo dies vien zina ko, tirgoņi, kas gatavi dvēseli pārdot kopā ar kārtējo draņķību, reketa “jautrie kalniņi”, ķimizēta alkohola plūdi, reklāmas saukļu tukšā klabēšana, gara un miesas tirdzniecība – garīgajam absurdam Jānis Einfelds apauž vielisku absurdu, un šis dubultslānis dara fantasmagorisko mums dīvaini pazīstamu kā ainu no pusaizmirsta sapņa, no kura tu mokoši centies pamosties, bet nespēj.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit:

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_dunduri-un-demoni_-recenzija.-latviesu-prozas-groteska-gotika-14171532

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s