Par ziediem un kalnu kustināšanu

kk

No vienas puses, šķiet savdabīgi recenzijā vērtēt grāmatu, kas ir nevis jauns darbs, bet triju agrāk izdotu romānu apkopojums, lai gan divi no tiem iekļauti “jaunā redakcijā”. No otras puses, saskaitāmo summa dzīvē ne vienmēr atbilst matemātiskai vienādībai. Tāpēc Noras Ikstenas grāmata Trīs tomēr uzskatāma par jaunu darbu – sākotnēji šādā veidolā diez vai iecerētu triloģiju, kas demonstrē (un raisa vienlīdz lielu interesi gan literatūras pētniekā, gan ikdienas lasītājā) to, ko varētu nosaukt par Noras Ikstenas fenomena pakāpenisko izveidošanos.

Dzīvības gramatikas apgūšana

1998. gadā, kad tikko bija iznākusi Dzīves svinēšana, kritika to vērtēja kā spožu uzzibsnījumu latviešu prozā un neviens vēl nenojauta, ka šī apjomā nelielā romāna tematika un intonācijas ne tikai kļūs par vienu no Noras Ikstenas prozas dominantēm, bet arī ienesīs kaut ko ļoti būtisku un līdz tam praktiski neskartu visā latviešu literatūrā. Absolūti citādi ir Dzīves svinēšanu lasīt jaunajā izdevumā – gandrīz divdesmit gadus vēlāk, kad romāna nosaukumā liktā vārdkopa jau ir stabili ienākusi ikdienas valodā un dažādu mediju leksikā, runātājiem bieži pat neatceroties literāro pirmavotu, bet Nora Ikstena ar virkni citu atzinīgi novērtētu darbu, to vidū pārējiem diviem apkopojumā Trīs iekļautajiem romāniem – Jaunavas mācība un jo īpaši ar nosacīto triloģijas noslēgumu Mātes piens –, ir uzkāpusi tajā latviešu prozas stikla kalnā, kurā lemts nokļūt vien retajam un kurā apvienojas gan lasītāju mīlestība, gan kritikas atzinība. Reta kombinācija.

Trīs romānus apvieno pirmām kārtām tematika, kas tā vai citādi klātesoša arī citos autores darbos, tomēr šajos laikam visredzamāk, – sieviete kā mistērija, mātes un meitas pēctecība, dzimšanas un nāves noslēpumu, “dzīvības gramatikas” grūtā apgūšana un tālāknodošana. No Dzīves svinēšanā aizsāktajiem formas un saturiskajiem meklējumiem caur Jaunavas mācību, kurā saplūdis gan pirmā metaforiskais dramatisms, gan pēdējā skaudrais lietišķums, Mātes pienā šī tēma izaug līdz savam crescendo: mistiskās sievišķības tēma kā klusināts, tomēr neapklusināms tonis skan cauri reālistiskajam tekstam tikpat fascinējoši kā Dzīves svinēšanā apzināti jauktās katoļu liturģijas un latviešu buramvārdu formulas, radot grūti formulējama pārlaicīguma iespaidu, kas ir Noras Ikstenas prozas firmas zīme.

Šo efektu palīdz panākt arī tas, ka tekstus vienlaikus konturē trāpīgi izvēlētas sadzīviskas detaļas: tās ļauj lasītājam vieglāk atrast to identifikācijas punktu, kurā tas atrod izlasītajam ārpustekstuālu atbalstu un tāpēc ir ar mieru pakļauties autores uzburtajām vīzijām, kurās ir kaut kas no sapņa, kaut kas no abstraktas gleznas un kaut kas no aizlaiku alu sievietes, kas kādā mūžīgā pirmlaikā sēž pie uguns, murminādama vārdus, kuri pasauli notur vietā. Š ķiet, ka Noras Ikstenas rakstības būtiskākā iezīme ir tieši šī: sava veida rentgena redze, ar kādu autore pavelk nost patiesību slēpjošo faktu plīvuru, nomaina “dienasacis pret naktsacīm”, kuras “rāda pārāk skaidri, lai mēs saprastu”, un atsedz mūžīgo, kas maskējies ne jau (vai arī – ne tikai) sakrālajos tekstos (kurus gan autore visos trijos romānos citē, pārfrāzē un miksē ar lielu aizrautību, ar sakrālajiem tekstiem šai gadījumā domājot ne tikai Bībeli, bet arī folkloru, lībiešu valodu un Soduma atdzejoto T. S. Eliotu), bet galvenokārt ikdienas sīkumos: ieraudzīt redzamajā neredzamo, pārejošajā nebeidzamo, saskatīt Kurzemes piekalnītes tērcē pasaules pirmokeānu un toksikozes izmocītas grūtnieces acīs – Dievmātes atblāzmu. Tieši tāpēc barokāli bagātīgo detaļu virtenes, kuras reizumis kritika dēvē par dekoratīvām mežģīnēm, ir Noras Ikstenas prozas neatņemama sastāvdaļa, jo bez taustāmā netop netaustāmais, bez maizes un vīna zīmēm netop sakraments.

Potenciāls radīt un sagraut

Runājot par grāmatu Trīs, negribas analizēt “izaugsmi”, “progresu” vai ko tamlīdzīgu, jo Nora Ikstena jau ar pirmajiem stāstu krājumiem Nieki un izpriecas un Maldīgas romances literatūrā ienāca kā nobriedusi autore. Dzīves svinēšanu līdz ar to nav pamata uzskatīt par “pirmo līmeni” Mātes pienam vai kā citādi mēģināt trīs romānus sakārtot jebkādā kvalitatīvā secībā. Tomēr šie teksti ir secīgi un pēctecīgi, tos saista gan tikko jaušami, gan pavisam skaidri redzami kopsakarību pavedieni – atkārtotie lībiešu mājvārdi pirmajā un otrajā romānā, personvārdi otrajā un trešajā, sievietes (ne-)auglības problemātika un mātes piena sakralizētā nozīme otrajā un trešajā un tā tālāk. Triju sieviešu paaudžu veidotā ģimene no Jaunavas mācības šķiet burtiski pārceļojusi Mātes pienā, ieskaitot daudzas detaļas – baltās, no medicīniskā talka sausās mātes rokas, kofeīna ampulas un hipodroma degšanu –, un tomēr šis ir cits stāsts, pat ja varoņi šķiet esam tie paši.

Romāna vāka noformējumā redzams apbružātai ķieģeļu sienai piekļāvies košs, lekns zieds pārsteidzoši trauslā kātiņā, kam, šķiet, pat grūti noturēt krāšņo galvu. Ziedforma, protams, raisīs asociācijas tiem, kas mīl freidiskā garā meklēt sievišķajos tekstos fizioloģiskas dabas nokrāsas, tomēr man personiski daudz būtiskāku nozīmi iemieso tieši zieda maiguma un sienas raupjuma kontrasts. Bez apvāršņa, bez perspektīvas un tik skaudrā tuvplānā, ka šķiet pat izplūdis, zieds tomēr pārvarīgi dominē attēlā. Tādas ir Noras Ikstenas sievietes – Eleonora, Helēna, Ārija, Asnāte un citas –, kurās pārsteidzoši organiski savijas atdevīgs maigums ar skarbu noturīgumu, spējot pretimstāvēt vīriešu pasaules akmens sienai. Pienenes izaug cauri asfaltam, un saknes izārda bruģi; Noras Ikstenas sievietes nav nekādas romantisma “vārās puķītes” – taču viņās līdzās dzīvinošajai būtībai, kuru autore no krāšņās pareizticīgo Dievmātes litānijas aizgūtā apzīmējumā dēvē par Dzīvībasdevēju, iekodēts arī baiss iznīcības un visupirms pašiznīcības gēns, kas akūti progresē visu triju romānu sižetos.

Šķiet, ik pa brīdim tekstā uzzibsnī mitoloģiskā vairākseju dieviete – Kālī, Morrigana, Māra –, kura dejo uz dzīvības un nāves robežas un tāpēc nes sevī vienādu potenciālu radīt un sagraut – “lai atrisinātu dzīvības mīklu, talkā jāņem nāves rēbuss”. Divdabīgas kā Mātes pienā mātes veidotais meitas sejas zīmējums, viņas svārstās starp “klibiķīšu zemes ceļu” un dievietes Piena Ceļu debesīs, dzīvodamas vienlaikus šai pasaulē un citā, daudz intensīvākā gara realitātē. Radoši graujošo potenciālu māte nodod tālāk meitai, un liktenīgais ceļš pa apli turpinās: maksa par dzīvības un nāves gramatikas likumu zināšanu ir gandrīz nepanesami augsta.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit:

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/noras-ikstenas-gramatas-_tris_-recenzija.-par-ziediem-un-kalnu-kustinasanu-14174786

Advertisements

One thought on “Par ziediem un kalnu kustināšanu

  1. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #82 (10.07.-16.07.). – BALTAIS RUNCIS

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s