Par matiem, maģiju un metaforām*

index

Angļu valodā ir faktiski nepārtulkojama frāze “bad hair day”. Slikto matu diena. Diena, kad mati ne pēc kā neizskatās vai, vēl ļaunāk, cenšas dzīvot paši savu dzīvi neatkarīgi no īpašnieka vēlmēm. Katra sieviete un, domājams, lielākā daļa vīriešu zina, ka tas spēj sabojāt noskaņojumu kā reti kas cits. Mati galu galā ir tas, ko, skatoties uz cilvēku, nevaram nepamanīt. Nevaram nepamanīt arī slavenības ar savdabīgām frizūrām. Viena no ārējām pazīmēm, kas publiskajā telpā raksturo somu rakstnieci Sofi Oksanenu, ir krāšņā, daudzkrāsainā un ekscentriskā sasuka. Vai pašas kaislība uz šo ārienes niansi likusi autorei savu jaunāko romānu sarakstīt, kā šķiet, par… matiem?

Lasītājs, kurš jau iemīlējis autores daiļradi pēc skaudri izjustajiem vēsturiski ievirzītajiem romāniem Attīrīšanās, Staļina govis un Kad pazuda dūjas, priecīgi vērs arī jaunāko latviski tulkoto darbu Norma un, maigi izsakoties, būs pārsteigts. Nebūtu gan jābrīnās, ka rakstniece, kurai kritika laiku pa laikam pārmetusi, ka tā “visu laiku rakstot vienu un to pašu grāmatu”, beidzot ķērusies pie kaut kā gluži citāda. Tomēr diez vai gaidījām, ka citādais būs tik ļoti citāds. Tiesa gan, vienā ziņā Norma neatšķiras no Sofi Oksanenas iepriekšējiem darbiem – asi sociāli vērojumi tajā saplūst ar šokējošiem elementiem, tikai šoka cēloņi katrreiz meklējami citā plaknē.

Pavisam cita opera

Franču kritiķi jau paguvuši definēt, ka Norma ir romāns ar operas nosaukumu, pasakas galveno varoni un trillera sižetu. Tomēr šķiet, ka romāna nosaukumā autore rotaļājusies ne tikai ar atsauci uz Bellīni skaņdarbu, bet galvenokārt ar šī vārda internacionālo nozīmi, jo viņas varone, kas apveltīta ar šo vārdu, neatbilst vispārējām normām (varbūt tieši tā arī ir īstā “norma”?). Ja runājam par pasakas elementu, to romāns atklāj samērā agri, lai gan tik un tā pirms tam pagūst lasītāju apmulsināt ar tekstuālām īpatnībām, kurās sākotnēji saskatām vien nevaldāmas metaforas.

Tās visas ir saistītas ar centrālā personāža, jaunas sievietes Normas, matiem – tie satinas, savērpjas, vijas kā čūsku midzenis, šņāc un uzvedas vēl citādos savdabīgos veidos; tos pat var pīpēt kā apreibinošu vielu. Taču visai drīz saprotam, ka matu izdarības ir jāsaprot burtiski, jo Norma ir apveltīta ar galvas rotu, kas spējīga uz fiziskām sajūtām, maņām un gaišredzību: nēsātāja “ar matu galiem” uztver apkārtējo aromātus, slimības, nodarbošanos, fizisko kondīciju un vēl virkni faktoru; neomulīgi fizioloģiskie šīs uztveres seku apraksti romānā atgādina Patrika Zīskinda romānu Parfīms, kurā varoņa sakāpināti niansētā oža tāpat lika tam svārstīties starp ekstāzes un riebuma viļņiem.

It kā ar to vien nepietiktu, Normas mati ir arī pārdabiski audzelīgi, diennaktī pagarinās par vairākiem metriem, tāpēc sievietei tie jāapgriež vairākas reizes dienā, lai aiztaupītu sev Grimmu pasakas varones likteni. Šis elements, kas ļauj Sofi Oksanenas romānu nosacīti ierindot maģiskā reālisma žanrā, tomēr nav tik viennozīmīgs, jo mati – ne tikai Normas mežonīgie un potenciāli slepkavnieciskie, bet arī gluži parastie – romānā iegūst ietilpīgas metaforas lomu. Tiesa, autore visādi pabalsta savas pārlieku matainās varones – ne tikai Normu, bet arī vairākas viņas sences – ar vēsturiska hirsūtisma piemēriem, sākot no septiņām māsām Sazerlendām, kuru košo matu rotu apsviedīgi radinieki pamanījās izmantot kā cirka izrāžu elementu un peļņas faktoru, un beidzot ar prerafaelīta Dantes Roseti mūzu Elizabeti Sidalu, kuras cirtas pēc viņas nāves esot pārpildījušas zārku. Taču, par spīti autores pūliņiem piešķirt matu motīvam reālistisku satvaru, tas pamatā ir tikai vizuāli iespaidīga dekorācija romāna pamattēmai.

To aptvēruši, mēs atkal ieraugām veco labo Sofi Oksanenu, kuru pazīstam no agrākajiem darbiem, – to, kura savos darbos arvien citā sižetiskajā rāmī, bet nemainīgā tumši feministiskā intonācijā asi diskutē par sievietes lomu un to, ko būšana par sievieti ir maksājusi un maksā joprojām, – vienalga, vai stāsts būtu par kara izpostītu mazu Baltijas republiku vai mazliet sirreālu mūsdienu Somijas ainavu.

Traģēdijas cēloņi

Normas vide nudien ir mazliet sirreāla, taču šī sirrealitāte nesakņojas tikai vienīgajā teksta fantastiskajā elementā, bet gan tajā, ka visa autores uzmanība ir pievērsta vienam noteiktam aspektam, kurā balstās arī romāna sižets. Kad Normas māte šķietami bez iemesla padara sev galu, mezdamās zem metro vilciena, meita sāk pētīt traģēdijas cēloņus: visi pavedieni ved uz mātes darbavietu, skaistumkopšanas salonu, kur sievietēm piedāvā pieaudzēt krāšņus matus, kurus iepērk no nabadzības izmisumā nonākušām zijas un Austrumeiropas sievietēm. Taču mati ir tikai ārējais aizsegs – īstais salona īpašnieku rūpals ir daudz baismīgāks.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit:

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_norma_-recenzija.-no-matiem-lidz-dzemdei-14174941

  • Publicēts izdevumā “Kultūras Diena” ar nosaukumu “No matiem līdz dzemdei”
Advertisements

One thought on “Par matiem, maģiju un metaforām*

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s