Lielummānija un dziļurbumi

kkk

Apskatu gribētos sākt ar diviem apgalvojumiem. Pirmais: Stīvens Kings ir megalomāns. Viņam nepietiek vienkārši ar populāra rakstnieka statusu: nē, ir jāuzlec slavas zenītā jau ar pirmo romānu un tur spītīgi kā pielīmētam jāturas turpmākos četrdesmit gadus. Nepietiek izdot pa jaunam darbam ik gadu: vajag izdot pa diviem un trim, vēl šai ritmā ik pa brīdim iestarpinot kādu, kas parakstīts ar pseidonīmu. Nepietiek ar piecdesmit astoņiem romāniem: jāuztapina arī desmit stāstu krājumi. Un arī ar to nav gana – vēl vajag piecus apjomīgus apcerējumus par literatūras teoriju, rakstīšanas mākslu un tamlīdzīgiem tematiem.

Mūsu fobiju izpēte

Ja jau reiz pieminēju apjomu, nekaitē atcerēties, ka romāns jāsaraksta vismaz par piektdaļu biezāks, nekā to mūsdienu lasītājs vispār ir ar mieru lasīt, un tad jānoskatās, ka šis pats mūsdienu lasītājs reizi pēc reizes ieceļ saražotos ķieģeļus vislabāk pārdoto grāmatu listēs. Un, it kā ar to visu nepietiktu, ir jāsaraksta romāns pusotra tūkstoša lappušu apjomā, kuru nenogurdināmais lasītājs pasludina par visu laiku ietekmīgāko šausmu literatūras darbu, kāds vien tapis XX gadsimtā.

Labi, slavinājumiem vispārākajās pakāpēs var piekrist, var nepiekrist, un tos vispār var nepieminēt, taču nevar noliegt, ka Stīvena Kinga fenomens jau sāk iziet ārpus rakstniecības robežām. Taču kā tad ar otru solīto apgalvojumu? Tas būtu šāds: Stīvens Kings, par spīti tam, ko viņam piedēvē čakli literatūras klasificētāji, neraksta šausmu romānus. Arī šausmīgus romānus ne. Šausmu žanrs visumā ir intriģējošs pārvalciņš, kurā ietilpināmi gan savārstījumi iz sērijas “asinis-gļotas-iekšas- šķīst-pa gaisu”, gan patiešām izcili teksti, kuros autors profesionāli strādā ne tikai ar vidi un varoņiem, bet arī ar lasītāju, ar dažādiem paņēmieniem apelējot pie mūžsenā un visiem cilvēkiem kopīgā baiļu fenomena.

Tiem, kurus nenobiedē žanra etiķete, šie darbi sniedz lielisku iespēju – nē, ne jau tikai izredzes tumšos rudens vakaros tīksmīgi šermuļoties zem segas kopā ar biezu sējumu un šokolādes tāfelīti, bet iespēju vienlaikus emocionālā tuvplānā un drošas distances attālumā izpētīt mūsu visu kopīgās un katram citādās fobijas, uzirdināt zemapziņas slāņus un parakāties tiklab ikdienišķu, kā (biežāk) neracionālu domu, rīcības un izjūtu dziļākās motivācijas zemdegās.

Tur, kur tumsa

Stīvens Kings neraksta “šausmas”, bet raksta par šausmīgo – to, kas dažādās maskās iegūlis mūsu apziņas dziļurbumos. Viņa darbi nesaudzīgi kārtu pēc kārtas uzplēš mākslīgi pieķemmēto ādiņu, ar kuru civilizētais cilvēks piesedz savus slēptākos instinktus. Bet, kā norādīja Jungs (kura ietekmes Stīvena Kinga darbā, vai, cik daudz), ja nepagriežamies un nepaskatāmies acīs savai Ēnai, tā mums sekos mūžīgi. Stīvena Kinga romāni dara tieši to – piespiež apstāties līksmajā ikdienas soļojumā «uz saulaino tāli» un pagriezties atpakaļ. Tur, kur tumsa. Tur, kur tas, ko vēlamies aizmirst. Tur, kur nezināmais.

Romāns, kurā apvienojas abi šie apgalvojumi – Stīvena Kinga lielummānija un dziļurbumi aiz žanra maskas –, ir rakstnieka populārākais darbs, kurš tagad, vairāk nekā trīsdesmit gadu pēc oriģinālizdevuma izdošanas, vienlaikus ar (jau otro) šī darba adaptāciju ekrānam beidzot nāk klajā arī latviešu valodā. Biezais sējums ar pretenciozo nosaukumu Tas gāž no kājām ar apjomu – sešsimt trīsdesmit lappušu ir tikai pirmā no divām romāna daļām. Žilbina autora atvēziens – romānā Stīvens Kings pamanījies izvērst septiņu galveno varoņu darbību divos laikposmos – 1958. un 1985. gadā – un par galveno ļaunuma avotu padarīt ne kādu atsevišķu monstru (lai gan netrūkst arī tādu), bet gan veselu vietu. Apgabalu. Pilsētiņu. Deriju.

Neveiksminieku klubiņš

Sižeta līnijā, kas risinās 1958. gadā, Stīvens Kings atgriežas daudzos romānos (to vidū daudz vēlāk tapušajā, arī latviski tulkotajā 22.11.1963) apdziedātajā piecdesmito gadu nogalē pats savas bērnības zeltītajā Amerikā – Amerikā pirms hipijiem, Vjetnamas, narkotikām, kodoldraudiem un nolaupītām lidmašīnām. Taču atbilstoši gan žanra, gan psiholoģijas pamatlikumībām tieši zem miegainās, idilliskās mazpilsētiņas virskārtas (šoreiz gluži burtiski!) mutuļo kaut kas baiss, nesavaldāms un neformulējams – gluži kā zem kārtīga pilsoņa nevainojamās ārienes slēpjas slepkava ar motorzāģi. Tikai simt reižu ļaunāk. Jo šis ļaunums par saviem upuriem izvēlas bērnus. Sev raksturīgi Stīvens Kings liek lietā supermetaforas, gigasimbolus, nekā aizplīvurota un pustonēta – bet tieši tāpēc, ka šķiet: te jau viss skaidrs kā diena, ir viegli palaist garām romāna patieso vēstījumu.

Par ko tad galu galā ir Tas? Par septiņiem vienaudžu atstumtiem bērniem, “Neveiksminieku klubiņu”, kurā kā Noasa šķirstā no katras sugas pa vienam – valodas raustītājs, meitene, melnādainais, ebrejs, resnis, slimīgais, jocīgais? Par viņu apņemšanos izdibināt, kas slēpjas Derijā un galē bērnus, kamēr pieaugušie nožēlojami piemiedz acis? Par laikposmu pēc divdesmit septiņiem gadiem, kad šķietami uzvarētās baismas atgriežas un mistiski “sauc” nu jau pieaugušos neveiksminiekus atpakaļ uz ienīsto bērnības paradīzi? Vai par kaut ko citu, kas, tāpat kā šausmas, slēpjas Derijas notekcaurulēs un kanalizācijā, maskējas zem sižeta spriedzes un raita stāstījuma?

 

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit:

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_tas_-recenzija.-lielummanija-un-dzilurbumi-14183183

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s