Dulli stāsti dullajiem

aig

Šķiet, tas bija lieliskais Džeralds Darels, kurš savā stāstu krājumā Mātes izprecināšana labsirdīgi pavilka uz zoba stereotipus par dažādu tautību tipisko humora izjūtu, īpaši akcentēdams atšķirību starp britu un vāciešu joku saprašanas līmeni. Diez ko klasiķis būtu teicis par latviešu humora izjūtu, ja toreiz bārā Reinzemes dēla vietā būtu sastapis mūstautas bāleliņu? Priekšstats par latviešiem kā tautu, kura prot pajokot tikai tā pa pusei, vienlaikus notraucot asaru par sūro likteni vai drūmi iesmejot par kādu visai pamelnu tematu, ir noturīgs, bet, paldies Dievam, nepatiess – to rāda arī dažādu laikmetu latviešu literārā kardiogramma, kurā ik pa laikam uzzibsnī te Andreja Skaiļa un Žaņa Ezīša žilbinošās humoreskas, te ķēves dēla Kurbada tautiski nerātnās dēkas Jāņa Turbada izpildījumā, te tādas nejaušas pērles kā Jāņa Elksnīša un Edgara Krasta pierakstītais Vidvuda stāsts un citi, kas tomēr neļauj latviskajam temperamentam aprobežoties vien ar sērīgu dainu intonācijām.

Nu lokālo asprāšu vēstījumu rindām pārliecinoši piepulcējas arī žanrs, kas līdz šim rakstnieku daiļradē nav bijis plaši pārstāvēts (loģiski tak: par sevi pasmieties parasti nebūt nav tik jautri kā par citiem), – humoristiskā autobiogrāfija. Šajā žanrā debitē grafiķis un tēlnieks Aivars Vilipsōns ar rakstnieces Noras Ikstenas literāro gādību tapušajā grāmatā Ārprātija piedzīvojumi.

Palaidņa pašportrets

Latviešu Šveika dēkas, mazais mūslaiku Dekamerons vai Kenterberijas stāsti – lai kam mēs censtos Ārprātiju pielīdzināt, viņš vienmēr paliks tikai un tieši viņš pats – nenosakāma vecuma razbainieks (stāsti aptver laikposmu no agrākajām bērnības atmiņām līdz pat mūsu dienām), kurš provocē, izaicina un pārkāpj robežas vienlaikus tikpat sirdsšķīsti kā Lennebergas Emīls un tikpat huligāniski neķītri kā viduslaiku galma āksts. Kā zināms, bērniem, ākstiem un dzērājiem visos laikmetos ir ļauts runāt patiesību.

Izaicinot nepavisam ne tik sen – tikai XIX gadsimta viktoriāniskajā tikumībā – dzimušo stereotipu par bērna iedzimto nevainīgumu, Vilipsōns jau pašos pirmajos stāstiņos meistarīgi iezīmē palaidņa pašportretu, kuru nemitīgi vajā likstas un bezgalīgi interesē daiļā dzimuma vizuālais veidols – kā uzskatāmi apliecina ne tikai teksti, bet arī mākslinieka skices un grafikas, kas bagātīgi ilustrē grāmatu. Ķibeļu un pārpratumu virtene turpinās cauri jaunā Ārprātija skolas gadiem, kolorīti atainotajam dienestam padomju armijā, studijām Mākslas akadēmijā, mākslinieka karjeras uzplaukumam, norisēm, ko mēdzam eleganti dēvēt par mākslinieku dzīves bohēmu, un, cik zināms, nav beigusies vēl šobaltdien.

Rodas mazliet sirreāla sajūta, ka tekstu nevis skatām nodrukātu uz papīra, bet klausāmies pašu Vilipsōnu plēšam vaļā stāstiņu pēc stāstiņa kaut kur, iespējams, ikoniskās kafejnīcas Osīriss cigarešu dūmu mutuļos, un ik pa brīdim iepauzējot, lai atveldzētos kāda dzēriena malkā. Nepiegludinātā, nesapucētā un tieši tāpēc autentiskā stilā, kurā žargonismi un tas, ko Bulgakovs sauca par “nedrukājamiem vārdiem”, iederas kā gurķa šķēlītes pie simt gramiem, rakstītais teksts rada viegla, daļēji nemitīgo smieklu krampju izraisīta reibuma sajūtu, kurā kā prasmīga bārmeņa sajauktā kokteilītī mijas apjausma, ka kaut kā, iespējams, mums ir ticis par daudz, bet šis “par daudz” ir trāpījis īstajā laikā un vietā.

Balss ir godīga

Tāpat kā savos mākslas darbos, Vilipsōns nedod priekšroku tikai kādai noteiktai tehnikai vai krāsai, bet dāsni šķiežas ar visu spektru – tur ir gan groteskas un farsa vijumi, gan naivu memuāru piešprice, gan traģikomiskas intonācijas, melnā humora notis (pārpilnībā) un pat viena divas liriskas epizodes. Atbruņojošs ir fakts, ka šī stāstītāja balss ir godīga, pat pārāk – atšķirībā no daudziem citiem literāriem tracinātājiem Vilipsōns nemēģina dauzonīgajām atmiņu ainiņām pārlakot slepenu ciešanu patinu: dažāda veida dullošanās, arī alkohola reibums un viss no tā izrietošais, gleznots lakoniskiem, precīziem vilcieniem, dzērumu saucot par dzērumu, vemšanu par vemšanu (pat ja tā notiek maigi pūkainā skolnieces jakas kapucītē) un cilvēka anatomiskās detaļas dēvējot nevis latīniski medicīniskos, bet tautiski sulīgos apzīmējumos. Toties citā aspektā Vilipsōns ir bijis tik taktisks, ka ziņkārīgāku lasītāju riskē pat nokaitināt, – kaut gan stāstiņos mudž sabiedrībā pazīstami cilvēki, otas un skatuves mākslinieki, īstajā vārdā netiek saukts neviens, kaut gan pazīstami ir visi.

Tomēr, par spīti homēriskajām smieklu lēkmēm, kuras nabaga lasītāju purina gandrīz katrā lapaspusē, Ārprātija piedzīvojumi ir kas vairāk par dullu stāstu izlasīti.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_arpratija-piedzivojumi_-recenzija.-dulli-stasti-dullajiem-14185684

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s