Lapsas zvaigznājs

 

skk

Uz tumšzila vāka divi lakoniski un enigmātiski vārdi Sjòn. Skugabaldrs, ap kuriem neskaidrā rakstā izkārtojušies gaismas punktiņi. Tikai pamazām, kā savelkot gaisā neredzamās līnijas, kas nakts debesīs veido (mūsu iedomātos) zvaigznājus, uzmanīgs vērotājs prātā savienos punktiņus, kuros iešifrēts grāmatas otrs virsraksts Ēnu lapsa. Pie skaidriem lielburtu virsrakstiem pieraduši, to varam arī vispār nepamanīt. Tieši tāpat, pie viegli uztveramiem vai vismaz ērti interpretējamiem tekstiem pieraduši, it vienkārši varam neapjaust islandiešu autora Sjouna tikko latviski izdotā īsromāna Skugabaldrs/Ēnu lapsa īpašo, nepieradināto un mazliet mežonīgo šarmu.

Verbālais minimālisms

Vāka noformējums un lielākajai daļai lasītāju nesaprotamais pirmais nosaukums jau piesaka Ēnu lapsu kā tekstu – mīklu, un šis pieņēmums, kad sāc lasīt, sevi pilnībā attaisno. Pirmā grāmatas daļa, ko veido pārsvarā īsi teksta fragmenti, vēsta par mācītāju Baldru, kurš izgājis zeltainas lapsas medībās un stindzinošajā Islandes ziemas aukstumā neatlaidīgi pūlas piekļūt krāšņajam dzīvniekam. Šajā teksta daļā atainotais, kaut gan minēts gadskaitlis – 1883. –, principā varētu notikt jebkad un jebkur, mītiskajā laiktelpā vai anonīmā nekurienē. Kad šāviens izskanējis, teksts mūsu priekšā aizcērtas kā priekškars un atveras jau citā, ar pirmo šķietami pilnīgi nesaistītā kadrā – tā paša laikposma Islandē, kur kāda neparasta, uz dreifējoša kuģa atrasta un, šķiet, visas pasaules šausmas izcietusi meitene parasta ciemata iedzīvotāju ikdienā ienes viļņošanos, kas uzceļ virspusē dziļas un sirreāli baisas attiecību vērpetes.

Stāsta reālistiskais pavediens ik pa brīdim klūp pār mītisko un neizskaidrojamo, līdz beigu beigās abi vēstījumi izrādās viens vesels, kaut gan tā atšifrējumu noslēgumā lasītājs jau gaida vairs tikai pa pusei. Uz jautājumu: “Kāpēc tā?” atbilde ir visai vienkārša – Ēnu lapsa nepieder pie tiem darbiem, kurus lasām sižeta dēļ, proti, lai uzzinātu, “kas, kur un kad notika ar kādu”. Šis ir izjūtu, nojausmu, priekšnojautu un neizrunājamā romāns – tāpat kā personāži, lai ko teikdami, šķiet, nekad nepasaka visu līdz galam un patiesībā vispār nepasaka galveno, arī autors ieturētās krāsās glezno metaforisku ainavu, kurā Islandes dabas satriecoši skarbais krāšņums un skopā sižetisko notikumu virkne ir tikai virsējie slāņi, simbolu piesātināta maska eksistenciālām pārdomām par cilvēka būtību.

Šo paralēlo dimensiju dēļ, kuras savienot nebūt nav tik viegli kā punktiņus uz grāmatas vāka, Ēnu lapsa, par spīti savam lakoniskumam, ir grāmata, kas izaicina lasītāju – vispirms jau tā spēju spītīgi taustīties uz priekšu tekstā, kas šķietami ar katru jaunu rindkopu dzen stūrī un nepiedāvā neko no mūsdienu literatūras uztveramības vai vismaz kādas nebūt strukturētības. Jo šī nav grāmata – stāsts, bet grāmata – mīts, kurā atradīsim maz no racionālās lietu kārtības, bet kura runā ar lasītāju apziņas, ja gribam – pat arhetipiskas apziņas –, valodā.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_skugabaldrsenu-lapsa_-recenzija.-lapsas-zvaigznajs-14187113

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s