Lidojumam labvēlīgs vējš

manf

Jautāts, kura būtu Latvijas romantiskākā pilsēta, teju katrs trešais vidējais latvietis nešauboties nosauks vēja, mūzikas un dumpības gara apdvesto Liepāju. Taču gribas domāt, ka šādu seju pilsēta sievišķīgi rāda galvenokārt ārpusniekiem. Vietējie, šķiet, pazīst gluži citu Liepāju – spuraināku, nesaķemmētāku un patiesāku. Liepājas īsteno sirdi labi iepazinusi arī rakstniece Andra Manfelde, savu jaunāko grāmatu – jau trešo – veltot pilsētas rajonam, kas mūsu, pārējo, prātos iespiedies ar nepavisam ne romantizētu glanci, – Karostai. Vēl vairāk – atšķirībā no dzejoļu krājuma Ziemeļu tirgus un romāna Virsnieku sievas jaunais darbs, kuru rotā arī pašas rakstnieces zīmētās ilustrācijas, ir veltīts bērniem. Bērniem par vēsturiski skarbo Karostu? Jā gan. Un vēl kā!

Jautājums grāmatas nosaukumā tikpat labi var būt uzdots gan tās varoņiem, gan lasītājiem, jo visi aicināti lidojumā – un vispirms lidojumā ārpus kastīšu domāšanas. Jau pirmajās lappusēs jūtams, ka rakstniece necenšas iekļauties nekādos bērnu literatūras standarta rāmjos. Trīs bērni Dodō, Fēliksa un Ķī dzīvo itin kā pilnīgi normālā mūsdienu realitātē – Fēliksa, piemēram, cīkstas ar jaunākā brāļa uzmācību un ilgojas pēc peļņā aizbraukušā tēta –, līdz īstenību putās sakuļ neparastais, kas izrādās mitināmies pašā Karostas sirdī. Ietves betona segumā iespiestās milža pēdas un biezā miglā pazudusī – tieši tā, nevis neredzama tapusi, bet izgaisusi – Jūras katedrāle ir tikai sākums fantasmagoriskajām dēkām, kas trijotni vedīs no vienas ēkas uz citu, no viena stāsta pie otra.

Triju pamatkrāsu stikliņi

Andra Manfelde itin kā nemaz neievēro bērnu literatūrā dominējošo principu: ja reālisms, tad reālisms, ja fantāzija, tad fantāzija vismaz ar kaut cik skaidru īstās un iztēlotās pasaules nošķīrumu. Viņas stāstā reālais un sirreālais brīvi saplūst un krustojas. Faktiski eksistējošās Karostas ēkās (no tām daļa ir pazīstamas uzreiz, citas – ārpus Liepājas dzīvojošajiem vispār nav atšifrējamas) bērni sastop dīvainas, teju halucinogēnas parādības un tēlus, kas brīžiem šķiet kā brālēni un māsīcas Džona Banjana Svētceļnieka takas lielizmēra metaforām. Apdrupušā cara laika ēkā, kas grāmatā ieguvusi nosaukumu Bēdu būda, grūtsirdības tīklus auž Skumju princese, ūdenstornī, putekļu saujas mētādama, šņāc Dusmu dāma, kastaņu alejā kritušās lapas atpakaļ pie kokiem veltīgi diedz Tukšrosības kundzīte, pie krastmalas moliem mitinās bīstami gausā Medūzas Kundze fon Vienaldzība, Karostas cietumā ieperinājies Kinga cienīgs uzvelkamo rotaļlietu kolektīvs, savukārt Virsnieku saieta namā sēž Betona cilvēks un pats sevi pakāpeniski ielīmē stūrī, izklādams šauro telpu ar arvien biezāku tapešu kārtu.

Kā savdabīgā svētceļojumā, piedzīvojot arvien jaunas dēkas, bērni citu pēc citas apceļo zināmas un nezināmas Karostas vietas – daļēji meklēdami atbildi uz jautājumu, kur pazudusi Katedrāle, daļēji vienkārši mētāti no viena piedzīvojuma citā. Vienlaikus tas, kā jau šādā meklējumu stāstā iederas (un visu pasaku un teiku pamatos ieliktā mītiskā struktūra nu reiz ir viena shēma, kurā Andras Manfeldes grāmata tomēr ietilpst nevainojami), ir ceļš, lai atrastu kaut ko sevī pazaudētu – gluži kā Katedrāli, pie kuras pastāvīgās klātesamības tik ļoti pierasts, ka to vienkārši var neievērot (“cilvēki pārāk ilgi bija skatījušies uz Katedrāli kā uz tukšu gaisu”). Tāpēc šis ceļojums, kas sākas ar biezu miglu, redzes šķietamo pazaudēšanu, faktiski ir īstenās, iekšējās redzes atgūšana – to iemieso triju pamatkrāsu stikliņi, “brīnumlauskas”, kuras pieliekot pie acīm bērni nonāk pagātnē un citu realitāšu dimensijās.

Lai saprastu, kuru tuvinieku savos žņaugos tur katrs no banjaniskajiem tēliem un kā tiem līdzēt. Lai apjaustu, uz ko vairs skaidri nespēj palūkoties Fēliksas un Ķī mūždien aizņemtā mamma, Dodō mūždien dusmīgā mamma, tuklā un apātiskā, nemitīgi saldumus gremojošā kaimiņiene Apolonija. Lai kliedētu ikdienības miglu un atrastu pārāk ilgi ignorēto katedrāli vispirms katrs sevī. Tur talkā nāk gan vecais Nikō, kurā ne katrs saskatīs Katedrāles patronu un kāda labi zināma pasaku tēla prototipu, gan Karaliene, taču arī viņi spēj tikai paskubināt pareizo jautājumu virzienā, nevis sniegt jau gatavas atbildes. Taču vienlaikus Fēliksa, Ķī un Dodō nav nekādi pārpasaulīgi zilās puķes meklētāji, bet normāli, ar sadzīvisku humora devu atainoti mūsdienu bērni, kas pa vidu fantasmagoriskajiem piedzīvojumiem pamanās gan ķīvēties, gan cits citu glābt no ķezām. Iespējams, tieši tāpēc fantastisko stāstu autori par varoņiem tik bieži izvēlas bērnus – jo bērns, ja tā draugs grasās noripot no lidojoša tilta (arī tāds sastopams grāmatā!), nesāks spriedelēt, ka vispār jau tilti nelido, bet žigli centīsies atrast glābiņu.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_kurs-no-mums-lidos_-recenzija.-lidojumam-labveligs-vejs-14189298

 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s