Katram savu ziloni

300x0_zilonkopejuberni_978-9934-0-6827-0

Dāņu autora Pētera Hēga darbi latviešu lasītājiem pazīstami jau ne pirmo gadu desmitu. Kopš 90. gadu sākumā Latvijā, tāpat kā daudzviet Eiropā, visvairāk lasīto grāmatu virsotnē uzpeldēja romāns Smillas jaunkundzes sniega izjūta, rakstnieka romāni un stāsti kļuvuši par reti piedāvātu, tāpēc jo iecienītāku cienastu Latvijas literatūras gardēžiem. Turpinot kulināro metaforu, jāpiemin, ka jau ar pirmo romānu autors aprobēja literāro recepti, ko ar panākumiem izmanto lielā daļā savu darbu, – šķietami virspusējā pavisam cita žanra formulā iemudžina, iejauc, iekuļ un sazin vēl kādos neparastos veidos iedabū filosofisku dimensiju, kas, reiz apjausta, padara Hēga darbu lasīšanu un atkodēšanu burtiski par atkarību.

Jau vērīgās sniega šifrētājas Smillas jaunkundzes dēkas, nevainojami ietērptas detektīvromāna, precīzāk, tā kriminālžanra paveida, kas tikai daudz vēlāk iemantoja apzīmējumu Nordic noir, maskā, slēpa sevī tādus pašus bezgalīgus slāņus kā dziļurbumi ziemeļu ledājos, neatpalika arī vēlākie darbi Klusā meitene, Sieviete un pērtiķis un citi. Nu savas mīklas lasītājam piedāvā jaunākais tulkotais romāns Ziloņkopēju bērni.

Kaislību metafora

Lasītāja muļķošana sākas jau nosaukumā. Gluži loģiski, ka vārdu salikums vispirms raisa asociācijas ar cirku, taču, ja reiz to raksta Hēgs, varam būt droši, ka pirmie iespaidi būs maldinoši. Ziloņi, ko romāna varoņi tik rūpīgi kopj, jau samērā agri tekstā tiek atšifrēti kā lielformāta (šoreiz visās vārda nozīmēs) metaforas ilgām, alkām un kaislībām, kas pēc savas gribas visai neprātīgā solī dancina ne tikai romāna personāžus, bet, kā apgalvo 14 gadu vecais vēstītājs, autora vārdabrālis, – mūs visus, nu, vai gandrīz visus.

Zīmīgi, ka kaislību apzīmēšanai izvēlēts ne jau kāds ierasti romantizēts vārds “liesma” vai “viļņi”, bet gan stabilais un teju neizkustināmais, tāpēc nepārejošais dzīvnieka simbols. Taču, ja pēc šī ievada gaidīsiet no teksta sirdi plosošu “vētru un dziņu” vēstījumu, būs atkal jāviļas – vai tad esat aizmirsuši, ka šis ir Hēgs? Un autors pāri vistumšākajām zemapziņas dzīlēm nostiepj cirka virvi, uz kuras vienlaikus kā akrobātus un klaunus dancina savus romāna tēlus veidā, kas asociācijas ar cirku gan nostiprina, tikai ne tajā līmenī, kā mēs domājām.

Klasiskā trīsvienība

Pēters kopā ar vecākiem – vietējās draudzes mācītāju un tehnoloģiski apdāvinātu ērģelnieci –, kā arī vecāko māsu un brāli mitinās sīkā Feino saliņā Dānijas ziemeļaustrumos. Vecāki stāsta sākumā noslēpumaini nozūd, un bērnu līdzšinējā, maigi izsakoties, krāsainā pieredze liecina, ka vecāki jānotver, kamēr nav sastrādātas kārtējās izdomas bagātās blēņas, kas ne tikai robežojas ar kriminālatbildību, bet iebrien tajā ar abām (visām četrām) kājām un vēl talāra stūrīti piedevām. Kaut gan Dānijas sociālajām iestādēm šie notikumi rosina pavisam saprotamus plānus, ko iesākt ar trim bez aizgādņiem palikušām acīmredzami nenosvērtu tipāžu atvasēm, Pēteram, Hansam un Tiltei par to ir pašiem savas idejas.

Grūti pateikt, vai bērnu tēlos Hēgs ar nolūku savdabīgi iedzīvinājis klasisko miesas, gara un dvēseles trīsvienību vai šādu interpretāciju zināmā mērā uzspiež romāna blīvais reliģisko alūziju fons, taču tieši par to liek domāt trijotnes hiperbolizētie, tomēr savādā kārtā itin reālistiskie tēli – ar neparastu spēku un klasiski ārisku miesas daili apveltītais Hanss, supererudītā un manipulatīvā Tilte, apdāvinātais un konstruktīvais Pēters. Un nu šī trijādība dzen pēdas pati saviem vecākiem krāšņi groteskā galopā, kas ved no perifērās Feino uz karaļpilsētu Kopenhāgenu, šajā dancī tiek iesaistīta virkne karikatūrisku, tomēr itin dzīvelīgu tēlu: to vidū ir narkomāns aristokrāts, budistu mūķene/ telefonseksa eksperte, gigantiska auguma rudmataina prostitūta, mirusi ciema klaču tante, starpreliģiskas konferences dalībnieki un foksterjers, vārdā Bāskers III.

Ja jums liekas, ka šis nu gan ir raibs jūklis, pagaidiet, ko piedāvās sižets: pakaļdzīšanos, pārģērbšanos, aiz grāmatplauktiem nomaskētas istabas, mehanizētus Bībeles brīnumus, slepenus spridzekļus un kodus – pilnu komplektu, lai, kā šķiet, baudītu trilleri ja ne Dena Brauna (tam Hēgs ir par gaumīgu pat pirmajā uztveres līmenī), tad Stīga Lārsona stilā noteikti. Turklāt naski ritošais sižets aizdarīts ar tik smalki dozētiem absurda pipariņiem, ka pat skeptiskais lasītājs gribot negribot aizturētu elpu seko acīmredzami nereālistiskās fabulas lēkšiem, kur nu seko – rīšus rij katru jauno neiespējamību.

Durvis uz ārpusi

Taču aiz visiem trakajiem kūleņiem uz virves tekstā neatlaidīgi skan kāda balss, kas vēsta gluži citu stāstu. Turklāt tā ir paša vēstītāja balss, kas gandrīz visu laiku funkcionē kā novērotājs no malas, kluss liecinieks un daudznozīmju meklētājs. Šie citādie stāsti ir pat divi. Vienā līmenī Pēters (vecumam atbilstoši) dzīves piespēlētās virāžas, sākot ar vecāku neikdienišķajām nosliecēm un beidzot ar skolasbiedra Kaja nekaunību, pārtulko futbola spēles terminos: uzbrukums, aizsardzība, trāpījums, vārti, uzvara, zaudējums. Savukārt vēl citā līmenī Pēters (nepavisam atbilstoši vecumam, tādējādi rodas jautājums: vai tas maz ir tas pats Pēters, kas to stāsta, varbūt tomēr autors?) apcer iespēju piedzīvot īstenību ārpus samanāmās realitātes. Tās ir durvis “uz ārpusi”, par kuru eksistenci zinām mēs visi, – durvis, kas piedāvā izeju no temporālā laika cietuma un nāves arvien tuvāk slīdošās perspektīvas.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_zilonkopeju-berni_-recenzija.-katram-savu-ziloni-14203305

 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s