Par pupiņām, sieru un mīlestību

divi-stasti-par-barsu-50216359

Ja uz grāmatas vāka teikts, ka darbs ir romāns, ar to tā kā viss būtu skaidrs. Stāstu krājums – tāpat. Bet ko lai domā par darbu, kurā ietilpst divi stāsti? It kā jau nekas savāds, tomēr pirmā doma, kas iešaujas prātā, kad paņemat rokās tikko izdoto Alvila Berga grāmatu Divi stāsti par Barsu, – kaut kas tur nav tā, kā izskatās. Kāpēc divi stāsti par vienu tēmu, tieši divi? Un ne pieci, ne desmit?

Jaunās emigrācijas teksti

Kad sākat lasīt, aizdomas apstiprinās. Grāmatas nosaukums patiesi – un, šķiet, ar nolūku – norāda lasītājam tikai aptuveno virzienu, kurā skatīties. Kad Divi stāsti par Barsu aizšķirti, top skaidrs, ka esam izlasījuši, iespējams, atzaru no kādas lielākas ieceres, taču pilnīgi noteikti – darbu, kas uztverams kā vienots veselums. Sākotnēji gan šķiet, ka Divi stāsti būs kārtējais pienesums tajā latviešu literatūras daļā, kuru varētu dēvēt par “jaunās emigrācijas” tekstiem un kurā jau par ikoniskiem kļuvusi Laimas Muktupāvelas Šampinjonu derība un Viļa Lācīša Stroika ar skatu uz Londonu.

Neliela atkāpe: jaunās emigrācijas teksti kopumā ir interesants un pagaidām maz uzmanības izpelnījies fenomens, ko noteikti atmaksātos padziļināti apskatīt, piemēram, kontekstā ar “vecās emigrācijas” jeb kara un pēckara laika trimdas prozu. Par pēdējo iespējams teikt, ka, fiziski neatrodoties un nespējot atrasties dzimtenē, rakstnieki emigranti vairumā gadījumu pūlējās saglabāt “dzimtenes sajūtu”, etnisko savdabīgumu, “savējumu”, savukārt jaunās emigrācijas prozu bieži raksturo drīzāk pretējais – autori, arī izbaudot iespēju viesoties dzimtenē, savos tēlos iemieso (varbūt ar nolūku izkopj) emocionālo fonu, kas tiem ļauj no mītnes zemes iedzīvotājiem nevis atšķirties, bet gan ar tiem identificēties. Protams, šajā kontekstā būtu bezgaumīgi piesaukt vaimanājošo principu “ubi bene, ibi patria”, taču pati šī fenomena eksistence nav noliedzama. Tātad – vai Alvila Berga pirmais publicētais darbs papildina šādi ievirzītu darbu rindas?

Savas apziņas būrī

Jā un nē. Protams, abos stāstos kā bāzes informatīvais fons darbojas paša rakstnieka desmit gadu emigrācijas dzīves pieredze. Abu stāstu tēli – Barsas dzīves bezcerīguma nomāktie jaunieši, kuri kursē starp Londonu un Rīgu, nekur lāgā nerodot dvēseles mājvietu, un Tetovētāja piektās stundas mīlas trijstūris Georgs, Madara un Naāma – dzīvo līdz sīkākajām detaļām precīzi portretētā vidē, kas ataino skaidri atšifrējamu “šeit un tagad”. Tomēr vienlaikus – un te, domājams, meklējama atslēga uz to, kāpēc abi teksti uztverami kā vienots veselums, – personāžu “iekšējās līknes” ir atšķirīgas vai, pareizāk sakot, papildina viena otru kā iņ un jan vijumi.

Dinārs, Rio, Elīza un pārējie stāsta Barsa tēli grimst apātiskā nolemtībā, kuru, domājams, raisa tieši kontrasts starp to, ka teorētiski visa pasaule viņiem, jauniem un spējīgiem, ir vaļā, bet praktiski viņi katrs ir ieslodzīti savas apziņas būrī, kurā kopā ar viņiem mēdz uzturēties arī monstri – alkohols, depresija, seksuālā atkarība un citas ligas. Savukārt stāsta Tetovētāja piektā stunda iemītnieki, fiziski atrodoties tajā pašā laiktelpas nogrieznī, kur pirmā stāsta varoņi, emocionālajā līmenī dodas pa citu trajektoriju, kurā dvēseles krēslas virziens, lai gan klātesošs, tomēr nav noteicošais.

Paradoksāli (bet, iespējams, tīši gribēti) – tas, kas pirmajā stāstā kļūst par bezdibeni tēlu ceļa galā, proti, mīlestība, otrajā paver tīras gaismas lodziņu tos sedzošajā mākoņu vākā. Kaut gan abos stāstos centrālo sižetisko motīvu spēlē attiecības bez nākotnes – Dināra, Annas un Žizeles trijstūris ir iestrēdzis šķietami tikpat neiespējamā strupceļā kā Georga, Madaras un Naāmas attiecības –, tomēr otrajā gadījumā šķiet, ka jūtām piemīt ne ar ko nesajaucama augšuptiece, kurā emociju līnijas gan krustojas, graiza un šķeļ tāpat kā jebkurā attiecību problēmsituācijā, taču virs visa nemanāmi plīvo arī atpestīšanas iespēja. Tās atpestīšanas, kuru piedzīvot iespējams, tikai patiesi saskaroties ar to banalizēto un pārpasaulīgo, ko, pārfrāzējot Eko, pirms pārsimt gadiem mēs dēvētu par mīlestību.

Šajā ziņā viena no skaistākajām grāmatas epizodēm, kas turklāt nekādi nav saistīta ar pamatsižetu, ir tetovētāja Georga nejauši pamanītie “pupiņu ēdāji”, padzīvojis pāris ar sejām “tuksneša krāsā”, kas meksikāņu restorānā rāmi tiesā maltīti, un viņu kopīgo stabilitāti nespēj izšūpot apkārtnes haoss.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_divi-stasti-par-barsu_-recenzija.-par-pupinam-sieru-un-milestibu-14203811

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s