Recenzējot literāru darbu, parasti recenzenta galvenā uzmanība vērsta uz tādiem aspektiem kā sižets, tēli, stāstītāja meistarība, nevis atspoguļotā faktu materiāla patiesums. Recenzija par Rīgas ebrejietes Frīdas Mihelsones atmiņu stāstu Es izdzīvoju Rumbulā ir jāsāk citādi vispirms tāpēc, ka grāmatas žanrs neietilpst apzīmējumā “daiļliteratūra” un pat “dokumentālā proza” īsti ne. Vislabāk to pateikusi pati autore, nosaucot […]
Category Archives: Citādi
Sentence, ka literatūras primārais uzdevums ir iegrāmatot atmiņas, varbūt atgādina visai pompozu apgalvojumu. Memuārliteratūra – jā, dokumentālā proza – jā, bet vai nu gluži daiļliteratūra? Un tomēr – neapšaubām taču, ka pierakstīšana ir drošākais atmiņu iekonservēšanas veids. Literātus izsenis fascinējusi arī atmiņas fenomena dualitāte – relatīvā uzticamība un faktiskā subjektivitāte, saglabājot savos “failos” tikai daļu […]
Angļu valodā ir faktiski nepārtulkojama frāze “bad hair day”. Slikto matu diena. Diena, kad mati ne pēc kā neizskatās vai, vēl ļaunāk, cenšas dzīvot paši savu dzīvi neatkarīgi no īpašnieka vēlmēm. Katra sieviete un, domājams, lielākā daļa vīriešu zina, ka tas spēj sabojāt noskaņojumu kā reti kas cits. Mati galu galā ir tas, ko, skatoties […]
Diez vai kāds ņemsies apstrīdēt, ka ikvienas valsts vēsturē eksistē savi “sakrālie periodi” – laikposmi, kurus pietāte šķietami liedz preparēt ar ārsta profesionāli nežēlīgajiem pirkstiem. Tomēr agrāk vai vēlāk tiem jānonāk zem lupas. Latvijā kā šāds neaizskaramais periods tautas atmiņā ilgi glabājās ulmaņlaiki, kuru sviestzeltaino glanci ieskrāpēt sāka atļauties tikai samērā nesen. Neapšaubāmi visiem baltiešiem […]
Sievietes pazūd. Reizēm no mājām, reizēm no darbavietas. Reizēm neatgriežas no ballītes vai gājiena uz veikalu. Viņas nekad neatrod. Viņas nekad neatgriežas. Viņu vārdi vispirms kā melnu zīmju rindas lēkā palīdzības lūgumos, bet vēlāk iegulst mapēs, no kurām tos vairs nekad neizvilks dienasgaismā. Jūs teiksiet, ka tā jau laiku pa laikam notiek visur. Negadījumi, ziniet. […]
Ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana romāns Džezs pār Donbasu latviski iznāk laikā, kad tā nosaukums teju jebkuram lasītājam rada visai konkrētas asociācijas ar aktuālu politisko ziņu tematiem. Taču romāna pirmpublicējuma laikā – 2010. gadā – šādas asociācijas, domājams, varēja būt galvenokārt ar pagātnes, taču diez vai ar pavisam tuvas nākotnes piegaršu, un romāns, kā liecina jau […]
Sākot lasīt igauņa Pāva Matsina Rīgas zilo gvardi ar ierasto mentālo “lasītāja aprīkojumu”, t. i., vismaz zemapziņā gaidot no darba daudzmaz skaidru sižetu, tēlus un ko tik vēl ne, minētais lasītājs vēlākais ap divdesmito lappusi noskurināsies, vēlreiz paskatīsies uz grāmatas vāku un, visticamāk, uzšķirs atkal pirmo lappusi, lai sāktu visu no jauna. Jo Rīgas zilā […]
Nemaz tik bieži negadās, ka grāmatas izdevums piedzīvo savu likteni, kas ir ne mazāk fascinējošs par tās varoņa dzīvi. Taču tieši tā ir noticis ar amerikāņu rakstnieka Džona Viljamsa romānu Stouners. Pirmo izdevumu piedzīvojis tālajā 1965. gadā, tas, tikpat klusu kā uznācis uz literārās skatuves, no tās arī nogāja un pazuda daudzu citu nedaudz pamanītu, […]
Vācu autora Burkharda Špinnera 2014. gadā izdotais romāns Caharijs Kacs ir teksts, kas visai efektīvi ved lasītāju ap stūri. Un pēc tam vēl vienu. Līdz kļūst par bezgalīgi stūrainu labirintu. Teksts aizsākas kā klasisks atmiņu stāstījums, ievainotam Otrā pasaules kara dalībniekam 1945. gada pirmajos mēnešos lazaretē diktējot savu biogrāfiju nejaušiem palīgiem. Taču jau pirmajā lappusē […]
Čehu autora Josefa Škvorecka otrā latviski tulkotā grāmata Lieliskā sezona ar apakšvirsrakstu Teksts par dzīves vissvarīgākajām lietām lasāma kā draiska un vienlaikus smeldzīga džeza improvizācija – un ne tikai tekstā pastāvīgi klātesošās mūzikas tematikas dēļ. Grāmata sastāv no sešiem hronoloģiskiem stāstiem, kurus apvieno septiņpadsmitgadīgā ģimnāzista Daniela Smiržicka (viņu pazīstam jau no šī paša autora pirmās […]
durvjupele 