Ja uz grāmatas vāka teikts, ka darbs ir romāns, ar to tā kā viss būtu skaidrs. Stāstu krājums – tāpat. Bet ko lai domā par darbu, kurā ietilpst divi stāsti? It kā jau nekas savāds, tomēr pirmā doma, kas iešaujas prātā, kad paņemat rokās tikko izdoto Alvila Berga grāmatu Divi stāsti par Barsu, – kaut […]
Category Archives: Latviešu literatūra
Pēdējais romāns sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts veic interesantu gaisa cilpu, atkal aizvedot lasītāju atpakaļ uz 50.–60. gadiem, tā dēvēto Hruščova atkusni, kuru savos darbos skāruši arī vairāki citi sērijas autori. Tomēr Andris Akmentiņš ar romānu Skolotāji piedāvā īpatnēju filtru, caur kuru uzlūkot šo neilgo, tomēr zīmīgo laikposmu, – lauku skolas un skolotāja tēlu kā […]
Plānais sējumiņš ar intriģējoši noformēto vāku, no kura caur izgriezumiem lasītāju vēro uz atloka iespiestās gravīras – triju kailu dāmu ķermeņa – fragmenti, kurus Jānis Zālītis dēvētu par relišeriem, sākotnēji vispār neatgādina prozas darbu. Vēl mulsinošāks priekšstats rodas, kad grāmatu atverat, – tekstu veido garāki un īsāki nesecīgi numurēti fragmenti, kas brīžiem atgādina spēles ar […]
Ne viss, ko autors ieraksta grāmatā, ir smelts no paša pieredzes. Tā it kā būtu ābeces patiesība, tomēr laiku pa laikam joprojām dzirdam, piemēram, viedokļus, ka populāras erotisko romānu rakstnieces teksti esot viņas personiskie “gultas stāsti”, kaut gan ar tādu pašu ticamības pakāpi varētu apgalvot, ka tad jau arī detektīvromānu autors visas savos darbos rodamās […]
Pateikt visu, kas sakāms, un doties prom. Nule mūžībā aizgājušais kinorežisors un rakstnieks Aivars Freimanis savu sakāmo latviešu skatītājiem un lasītājiem ir teicis dažādos formātos – gan no kinoekrāna, gan īsprozā. Pašu pēdējo vārdu tautasbrāļiem autors ir pateicis ar savu vienīgo apjomīgāko prozas darbu – romānu Katls –, un tas patiesi ir viens biezs vārds. […]
Bērnības atmiņu grāmatu tradīcija ir starp tām tendencēm latviešu literatūrā, kas šķiet mūžīgas. Aizsākoties ar klasiskajām mazā Jaunsudrabiņu Janča un Akurateru Janča, mazās Rozenbergu Elzas un citām jau teju gadsimtu goda vietā liktām autobiogrāfijām, bērnības stāsti atkal un atkal atplaukst laikposmos, kad nācijai licies svarīgi uztaustīt savas identitātes sākumpunktus. Laikmeta soģi Pēdējos divdesmit gados latviešu […]
Pasaka pieaugušajiem ir jēdziens, kas būtībā ietver nevis pretrunu, bet divkāršu tā paša fakta konstatējumu, jo tas īpaši jāakcentē tikai sabiedrībā, kurā labi iesakņojies pretējais viedoklis, proti, ka pasakas a priori domātas bērniem. Taču šī ir samērā jauna (kas gan ir pārsimt gadu?) un lokāli ierobežota (kas gan ir vecā Eiropa?) koncepcija, kuru izveidoja un […]
Skolotāja un pētniece Lūcija Ķuzāne savai biogrāfiskajai grāmatai par Jāni Jaunsudrabiņu devusi nosaukumu Saule mūžam mana. Tradicionāli latviešu rakstniecībā saules pielūdzēja gods gan piedēvēts Rainim, un, izsekojot Jaunsudrabiņa mūžam, šķiet, ka šī latviešu klasiķa dzīvē metaforisko laikapstākļu tomēr bijis daudz vairāk nekā tikai gaismas pielieto. No mītiski zvaigžņotās nākamā rakstnieka pasaulē nākšanas nakts un Sudrabiņu […]
Šķiet, tas bija lieliskais Džeralds Darels, kurš savā stāstu krājumā Mātes izprecināšana labsirdīgi pavilka uz zoba stereotipus par dažādu tautību tipisko humora izjūtu, īpaši akcentēdams atšķirību starp britu un vāciešu joku saprašanas līmeni. Diez ko klasiķis būtu teicis par latviešu humora izjūtu, ja toreiz bārā Reinzemes dēla vietā būtu sastapis mūstautas bāleliņu? Priekšstats par latviešiem […]
Es nesaprotu, ka nevar būt/ man sapņos viss var būt – tā, teju vai piecērtot pie grīdas tipiska četrgadnieka kājeli, iespītējas Indra Brūvere- Daruliene dzejolī Viss var būt. Un patiesi, kāpēc gan ne? Ja var būt pat tā, ka jau ceturto gadu tiek laista klajā dzejas gadagrāmata bērniem Garā pupa, atjaunojot senu un labu tradīciju, […]
durvjupele 