Teksts kā termometrs

Pēdējais romāns sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts veic interesantu gaisa cilpu, atkal aizvedot lasītāju atpakaļ uz 50.–60. gadiem, tā dēvēto Hruščova atkusni, kuru savos darbos skāruši arī vairāki citi sērijas autori. Tomēr Andris Akmentiņš ar romānu Skolotāji piedāvā īpatnēju filtru, caur kuru uzlūkot šo neilgo, tomēr zīmīgo laikposmu, – lauku skolas un skolotāja tēlu kā […]

Piešķirot balsi mēmajiem

Reizumis liekas, ka XXI gadsimta literatūrā uzvaras gājienā dodas tik daudzi un dažādi vēstījumi, kuros saplūdinātas žanru un stilu robežas, ka tādas šķietami vecmodīgi striktas formas kā klasiskā novele, īsais stāsts vai miniatūra mūsdienu lasītājam vairs nespēj piedāvāt nekādus jaunus apvāršņus. Tomēr laiku pa laikam kāds darbs, par laimi, pilnībā apgāž šo teoriju. Tikko izdotais […]

Tev, #vidusšķira

Plānais sējumiņš ar intriģējoši noformēto vāku, no kura caur izgriezumiem lasītāju vēro uz atloka iespiestās gravīras – triju kailu dāmu ķermeņa – fragmenti, kurus Jānis Zālītis dēvētu par relišeriem, sākotnēji vispār neatgādina prozas darbu. Vēl mulsinošāks priekšstats rodas, kad grāmatu atverat, – tekstu veido garāki un īsāki nesecīgi numurēti fragmenti, kas brīžiem atgādina spēles ar […]

Ābēcēdē enkāvēdē

Rodas iespaids, ka nepieciešamība vēl un vēlreiz izvērtēt neseno pagātni ir īpatnība, kas caurstrāvo pēdējo gadu rakstniecību veselā virknē postpadomju valstu, – to apliecina kaut vai noturīgā vēsturisko romānu popularitāte Latvijā un kaimiņzemēs. Taču, tā kā paaudze, kas pēdējā pusgadsimta skarbos vēstures notikumus izdzīvojusi apzinātā vecumā, savus stāstus jau mazpamazām ir izstāstījusi, pašreiz literatūrā arvien […]

Krāšņi drudža murgi

Nudien nezinu, vai pašlaik no skolēniem kas tāds vēl tiek prasīts, bet atceros, ka pamatskolas gadu literatūras stundās līdzās visu turpmāko radošo darbu stūrakmenim sacerējumam gozējās arī tāds baiss žanrs kā “atstāstījums”. Laikā, kad domraksta jēdziens bija daļēji aizslīdējis pagātnē un vēl tikai gaidīja savu renesansi, bet par esejām neviens vēl pat nesapņoja, trešklasnieki, ceturtklasnieki […]

Cerība brauc ar folksvāgenu

Kristiana Banga Fosa romāns ar kičīgi pretenciozo nosaukumu Nāve brauc ar audi ir grāmata, kuras apbalvojumu kontā gozējas iespaidīgā frāze “Eiropas Savienības Literatūras balva”, bet par kuras žanru kritika joprojām lauž šķēpus. Vai romāns būtu, kā vedina domāt virsraksts, trilleris? Melnā komēdija? Farss? Absurda drāma prozā? Parodija par klasisko “ceļa tekstu”? Joks ir tāds, ka […]

Berelis dzied častuškas

Ne viss, ko autors ieraksta grāmatā, ir smelts no paša pieredzes. Tā it kā būtu ābeces patiesība, tomēr laiku pa laikam joprojām dzirdam, piemēram, viedokļus, ka populāras erotisko romānu rakstnieces teksti esot viņas personiskie “gultas stāsti”, kaut gan ar tādu pašu ticamības pakāpi varētu apgalvot, ka tad jau arī detektīvromānu autors visas savos darbos rodamās […]

Sieviete ar slotu

Mēs visi viņu pazīstam. To sievieti, kura tīra un uzkopj. Un uzkopj. Un atkal uzkopj. Putekļu lupata un slota ir viņas pastāvīgie sabiedrotie. Ja kāds ienāk telpā ielas apavos, viņa šausmās sastingst. Nekārtība atvilktnēs viņas acīs ir ļaunāka par nāves grēku. Vēl viņa paniski baidās no tā, ko cilvēki – jebkuri cilvēki – varētu par […]

Trauslā tilta sajūta

Grāmata ir māneklis. Reizumis vāks un vāka teksts apsola to, kā tajā nemaz nav, reizumis lasītājs pats iedomājas, ka atradīs kaut ko, kā tajā nemaz nav. Un vēl gadās, ka grāmatā ir vairāk, nekā apsolīts. Līdzīgi modernajām bērnu grāmatām rotaļlietām, kur lappusēs apslēpta puzle, pīkstulis vai vēl kāds mazā lasītāja sirdi sildošs nieks, arī pieaugušo […]

Latvieša nodevības anatomija

Pateikt visu, kas sakāms, un doties prom. Nule mūžībā aizgājušais kinorežisors un rakstnieks Aivars Freimanis savu sakāmo latviešu skatītājiem un lasītājiem ir teicis dažādos formātos – gan no kinoekrāna, gan īsprozā. Pašu pēdējo vārdu tautasbrāļiem autors ir pateicis ar savu vienīgo apjomīgāko prozas darbu – romānu Katls –, un tas patiesi ir viens biezs vārds. […]