Ne viss, ko autors ieraksta grāmatā, ir smelts no paša pieredzes. Tā it kā būtu ābeces patiesība, tomēr laiku pa laikam joprojām dzirdam, piemēram, viedokļus, ka populāras erotisko romānu rakstnieces teksti esot viņas personiskie “gultas stāsti”, kaut gan ar tādu pašu ticamības pakāpi varētu apgalvot, ka tad jau arī detektīvromānu autors visas savos darbos rodamās […]
Category Archives: Šausmu literatūra
Apskatu gribētos sākt ar diviem apgalvojumiem. Pirmais: Stīvens Kings ir megalomāns. Viņam nepietiek vienkārši ar populāra rakstnieka statusu: nē, ir jāuzlec slavas zenītā jau ar pirmo romānu un tur spītīgi kā pielīmētam jāturas turpmākos četrdesmit gadus. Nepietiek izdot pa jaunam darbam ik gadu: vajag izdot pa diviem un trim, vēl šai ritmā ik pa brīdim […]
Tāpat kā daudzi citi žanri, arī šausmu literatūra vislielākās pārmaiņas savas pastāvēšanas vēsturē piedzīvoja pēc Otrā pasaules kara. Vācu filozofs Teodors Adorno izteicās, ka rakstīt dzeju pēc Aušvicas esot barbariski. Šausmu literatūras autori savukārt apjauta, ka turpināt biedēt lasītājus ar sadistisku pilskungu izdarībām gotisku piļu labirintos un daudzkājainiem citplanētu cilvēkēdājiem ir bezjēdzīgi, ja reiz vēsture […]
Kaut gan grāmatas, kuras iznākušas nevis apgādu paspārnē, bet gan autora paša sarūpētā izdevumā, daļa kritiķu mēdz apsmaidīt kā rakstnieka personīgās “nabadzības apliecības” izrakstu, tomēr būtu kļūda uzskatīt, ka autorizdevums pats par sevi klasificētu literāru darbu kā neveiksmi. Pietiekami daudz piemēru pat samērā nesenā pagātnē (pieminot kaut vai savdabīgi slavenās “Greja piecdesmit nokrāsas”) liecina – […]
Mums ir nepieciešami šausmu stāsti. Kā gan citādi skaidrot to, ka pat valstīs un kultūrās, kur šausmu žanrs ir apzināti izbīdīts ārpus akceptētās lasāmvielas kanoniem, šausmu stāsti turpina pastāvēt mutvārdu formā un tiek nodoti no paaudzes paaudzē? Tieši tā notika Padomju Savienībā, kurā šausmu žanrs līdztekus fantāzijai, erotikai un vēl citiem populārās literatūras žanriem bija […]
Nelielā un gauži plānā (64 lappuses) brošūriņa šķiet kaut kas tāds, ko grūti pat atrast grāmatnīcā, kur nu vēl piedēvēt tai kādu paliekošu vērtību pasaules literārajā ainavā. Tomēr tieši Amerikas “dīvaiņa” Hovarda Filipsa Lavkrafta (1890— 1937) darbi, arī tikko latviski izdotais stāsts Kthulhu aicinājums/Call of Cthulhu (1928), ir starp tiem darbiem, kas, publicēti laikposmā starp […]
Vampīra tēls ir viens no tiem elementiem, kas fantastiskās literatūras žanros, īpaši šausmu žanrā, ir figurējuši jau kopš tā pirmsākumiem gotiskā romāna laikmetā un vēl senāk – folkloras tekstu laikā. Ar laiku, mainoties literārajām tendencēm, mainījās arī šausmu žanra “baiļu faktors”, taču vampīrs ir veiksmīgi pārdzīvojis šo laikmetu maiņu, tā tēls ir transformēts, papildināts un […]
Izrunājot vārdu „vampīrs”, neko nevaram sev padarīt – pirmais, kas automātiski nāk prātā, ir „Drakula” – kuram grāmata, kuram kāda no daudzajām ekranizācijām, kuram bēdīgi slavenais vēsturiskais prototips grāfs Vlads (izņemot varbūt ļaudis vecumā ap/zem piecpadsmit gadiem, kuru pirmā asociācija drīzāk būs kāds ar uzvārdu Kalens). Un tas ir tikai loģiski – jo Drakulas „tētis”, […]
No pirmā acu uzmetiena šķiet neticami, ka plānā grāmatiņa, kurā nav pat pilnu 160 lappušu paprāvā drukā, kļuva par vienu no trim vaļiem, kas uz visiem laikiem izmainīja žanru literatūras, jo īpaši zinātniskās fantastikas un šausmu literatūras, seju. Taču fakts paliek fakts – Stīvensons, kuru Latvijā pazīst vispirms kā piedzīvojumu žanra klasikas (Bagātību sala, Melnā […]
Ar vienu ģeniālu romānu nepietiek. Šāda apziņa, liekas, būs urdījusi Stīvenu Kingu pēc tam, kad pasaules slavu iemantoja viņa debijas romāns “Kerija” (1974). Un, hops, pēc trim gadiem (un 1975. gadā izdotā romāna “Seilemas liktenis”, kurš ar iztēli, bet bez īpaša novatorisma pārfrāzēja Drakulas mītu) klajā nāk darbs, pēc kura izlasīšanas, domājams, vairs reti kurš […]
durvjupele 