Rodas iespaids, ka nepieciešamība vēl un vēlreiz izvērtēt neseno pagātni ir īpatnība, kas caurstrāvo pēdējo gadu rakstniecību veselā virknē postpadomju valstu, – to apliecina kaut vai noturīgā vēsturisko romānu popularitāte Latvijā un kaimiņzemēs. Taču, tā kā paaudze, kas pēdējā pusgadsimta skarbos vēstures notikumus izdzīvojusi apzinātā vecumā, savus stāstus jau mazpamazām ir izstāstījusi, pašreiz literatūrā arvien […]
Tag Archives: bērnu literatūra
Pirmais bērns ir pēdējā lelle, bet pirmais mazbērns – pirmais bērns. Šim teicienam var piekrist vai nepiekrist, tomēr viens fakts ir neapstrīdams – bieži vien tieši vecvecāki mazbērnu dzīvē spēlē tikpat būtisku un reizumis pat būtiskāku lomu nekā allaž aizņemtie un darbos noskrējušies vecāki, jo pirmajiem (vismaz tolaik, kad pensijas vecums iestājās agrāk) lielākā daudzumā […]
Plašajā bērnu literatūras klāstā iespējams nošķirt dažus tematus, par kuriem bērnu autori, šķiet, ir rakstījuši vienmēr, piemēram, fantastiku, piedzīvojumu stāstus un tā joprojām. Viens šāds ilgspēlējošs žanrs būtu arī stāsts, ko varētu nosaukt par “skolas brīvlaika dēkām”. Patiesi – skolas brīvlaiks kā no ikdienas pienākumiem brīvs un tāpēc piedzīvojumiem jo īpaši piemērots laiks ir bijis […]
Jautāts, kura būtu Latvijas romantiskākā pilsēta, teju katrs trešais vidējais latvietis nešauboties nosauks vēja, mūzikas un dumpības gara apdvesto Liepāju. Taču gribas domāt, ka šādu seju pilsēta sievišķīgi rāda galvenokārt ārpusniekiem. Vietējie, šķiet, pazīst gluži citu Liepāju – spuraināku, nesaķemmētāku un patiesāku. Liepājas īsteno sirdi labi iepazinusi arī rakstniece Andra Manfelde, savu jaunāko grāmatu – […]
Es nesaprotu, ka nevar būt/ man sapņos viss var būt – tā, teju vai piecērtot pie grīdas tipiska četrgadnieka kājeli, iespītējas Indra Brūvere- Daruliene dzejolī Viss var būt. Un patiesi, kāpēc gan ne? Ja var būt pat tā, ka jau ceturto gadu tiek laista klajā dzejas gadagrāmata bērniem Garā pupa, atjaunojot senu un labu tradīciju, […]
Latvieši rakstnieki, kā mēs to nule esam uzzinājuši, pasaulei pieteikti kā introverti. Tas daudz ko izskaidro – piemēram, to, kāpēc, rakstot, teiksim, par apokalipsi (cik nu latvieši vispār bieži par to raksta), latviešu autors neizvēlas skaļus trokšņus, globālas šausmas vai kaut vai kārtīgas, negantas gripas epidēmijas – par spīti tam, ka reģionālā klimata specifika dotu […]
Mums ir nepieciešami šausmu stāsti. Kā gan citādi skaidrot to, ka pat valstīs un kultūrās, kur šausmu žanrs ir apzināti izbīdīts ārpus akceptētās lasāmvielas kanoniem, šausmu stāsti turpina pastāvēt mutvārdu formā un tiek nodoti no paaudzes paaudzē? Tieši tā notika Padomju Savienībā, kurā šausmu žanrs līdztekus fantāzijai, erotikai un vēl citiem populārās literatūras žanriem bija […]
Nezin kāpēc man jau izsenis ir īsta alerģija pret slavenu literāru darbu turpinājumiem. Tieši šīs iemesla dēļ nekad neesmu nedz lasījusi Aleksandras Riplijas „Skārletu”, kurā solīts turpināt slavenās īru emigrantu pēcteces stāstu, nedz man ir bijusi pacietība izlasīt neskaitāmo fantāzijas autoru daudzsējumu sāgas, kuri pēc tam, kad plus mīnus tikts galā ar varoņiem, sāk driķēt […]
Kaut gan latviešu valodā tapušo fantāzijas žanra darbu skaits ar katru gadu pieaug, pagaidām vēl nav sevišķi daudz tādu romānu un stāstu, kuru darbība risinātos nevis autora iedomātās zemēs, nezināmās nākotnes pasaulēs vai kādās “interesantākās” valstīs, bet gan tepat Latvijā. Šinī ziņā atzinības vērti ir nu jau divu klajā nākušo bērnu fantāzijas romānu “Rozā kvarca […]
Kādas grāmatas rakstīt ir visgrūtāk? – man reiz nopietni jautāja kāds piecgadīgs literatūras kritiķis un pats arī atbildēja: “Noteikti bērnu grāmatas.” No sirds pievienojos! Taču, par laimi, latviešu literatūrā netrūkst gadījumu, kad šī “neiespējamā misija” tomēr tiek spoži veikta. Palūkosim jaunāko piemēru – laikā, kad bērnu grāmatu popularitātes virsotnē gozējas fantastika, detektīvi un vēstījumi par […]
durvjupele 