Latviešu prozas groteskā gotika

Jau iepriekš atvainojos par sliktas gaumes pazīmi – iestarpināt recenzijā personiskus faktus –, bet, sākot šo apskatu, nevaru neatcerēties, ka savulaik vidusskolas literatūras papildkursā ieteiktajā Latviešu jaunākās prozas izlasē ievietotais Jāņa Einfelda stāsts Meža sirds saspridzināja gabalos teorētiski diezgan labi apkaltas vidusskolnieces priekšstatus par to, kas tā latviešu jaunākā proza tāda ir, un, nav izslēgts, […]

Viņas visas vēlas lidot

Poļu rakstnieks Andžejs Sapkovskis savā Palīglīdzeklī jaunajiem fantāzijas autoriem spriež, ka galvenais lasītāja pievilināšanas faktors romānam esot oriģināls nosaukums, un autoriem, kurus piemeklējis ideju vakuums, piedāvā tādus radīt, uz labu laimi izvēloties no diviem groziņiem, kuros samestas zīmītes ar fantastu biežāk lietotajiem īpašības vārdiem un lietvārdiem. Lezlija Voltone šo paņēmienu acīmredzot nav izmantojusi, jo viņas […]

Par pogām, Čomski un alķīmiju

Sākot lasīt igauņa Pāva Matsina Rīgas zilo gvardi ar ierasto mentālo “lasītāja aprīkojumu”, t. i., vismaz zemapziņā gaidot no darba daudzmaz skaidru sižetu, tēlus un ko tik vēl ne, minētais lasītājs vēlākais ap divdesmito lappusi noskurināsies, vēlreiz paskatīsies uz grāmatas vāku un, visticamāk, uzšķirs atkal pirmo lappusi, lai sāktu visu no jauna. Jo Rīgas zilā […]

Piena un Heses kokteilis

Šorīt gāju pa Valdemāra ielu. Nacionālais teātris ņurdēja trauslā vasaras miegā, Ulmaņa piemineklis domīgi izspārdīja apvītušu puķuzirņu kātus, Kongresu nama strūklaka cieta no rīkles sausuma. Kad grāmatnīcā iegādājos Svena Kuzmina stāstu krājumu Pilsētas šamaņi, kases aparāts man domīgi apvaicājās: “Tu skaidri zini, ko dari?” Nē, es nezināju. Gāju mājās lasīt grāmatu. Stereotipu jēlvielas plosīšana Patiešām, […]

Dzimtene ielas garumā

Laimas Kotas (Muktupāvelas) darbu “firmas zīme” vienmēr – jau kopš Cilpas, Duča un Totēmu laikiem – bijusi šarmanta teksta deja starp dzīvelīgi reālistisko, gandrīz, gandrīz ticamo un fantastiski sirreālo, savā iekšējā ritmā slīdot starp šiem vēstījuma veidiem kā starp kokiem bezgala lielā teksta mežā, kurā no zemes kā sēnes aug tēli, zaros kā putni čivina […]

Noslīkt bērnībā

Nīla Geimena – sarkastiskā, krāšņā, mūsdienīgā britu fantasta – jaunākais prozas darbs „Okeāns ielas galā” vienlaikus ir arī vispersoniskākais no līdz šim lasītajiem Geimena darbiem – tik personisks, ka brīžiem šķiet pat neomulīgs. Autora bērnības fotoattēls uz grāmatas aizmugurējā vāka, viņa rokraksta faksimils iekšlapās – tas viss šķiet liecinām, ka rokās turam darbu ar patiesi […]

Romāns, kas čirkst starp zobiem

Pēdējos gados daudz tulkotais japāņu rakstnieks Haruki Murakami Rietumu lasītājam spoguļo moderno, «eiropeizēto» japāniskumu, savukārt šīs pašas tautības autors Kobo Abe (īstajā vārdā Kimifusa Abe, 1924-1993) pārstāv tradicionālo rakstības stilu – apvaldītu, tomēr ietilpīgu, bez liekiem vizuāliem un emocionāliem izpušķojumiem, atstājot daudz brīvības lasītāja iztēlei. To apliecina arī atkārtoti latviešu valodā izdotais (pirmo reizi – […]

Nakts ar Pelnrušķīti

Uzmanību, šis ir brīdinājums – angļu maģiskā reālisma virspriesterienes Andželas Kārteres otrajā latviski izdotajā romānā “Vakari cirkā” var noslīkt un neuzpeldēt. Šis ir teksts, kas pārraksta šekspīrisko “all the world’s a stage”, un pasludina, ka visa pasaule ir cirka arēna – spilgta, bezgaumīga, bīstama, uzjautrinoša tikai tiem, kas nepiedalās šovā, kur vienlaikus visi tēlo (vieglumu, […]

Par smiltīm un bezgalību

Tiem, kas jau pazīstami ar neklasificējamā klasiķa – 20. gadsimta ietekmīgākā Latīņamerikas rakstnieka Horhes Luisa Borhesa latviski jau publicētajiem darbiem izlasēs „Stāsti” un „Alefs”, jaunākais izdotais (un pēdējais paša autora sastādītais) krājums „Smilšu grāmata” piedāvās tīkamu atkalieniršanu pazīstamo tēmu „stikla pērlīšu spēlē” Borhesa neatkārtojamajā sapņaini metafiziskajā vēstījuma manierē. Taču tos, kam „Smilšu grāmata” ir pirmais […]