Ar bitēm apkārt zemeslodei

Tuvojoties Ziemassvētkiem, jauniznākušo grāmatu piedāvājums tirdzniecības vietās arvien pildās pirmām kārtām ar bērniem adresētiem izdevumiem – vairāk vai mazāk vizuāli krāšņiem, izglītojošiem vai vienkārši sirdi iepriecinošiem. Lai vai kā apokaliptisko teoriju piekritēji vaimanātu, ka mūsdienu bērni grāmatas kā dāvanas vairs nespēj novērtēt, mana un daudzu citu aktīvu grāmatdāvinātāju pieredze liecina pretējo. Savu artavu Latvijas bērnu […]

Mūsu baiļu pieradināšana

Mums ir nepieciešami šausmu stāsti. Kā gan citādi skaidrot to, ka pat valstīs un kultūrās, kur šausmu žanrs ir apzināti izbīdīts ārpus akceptētās lasāmvielas kanoniem, šausmu stāsti turpina pastāvēt mutvārdu formā un tiek nodoti no paaudzes paaudzē? Tieši tā notika Padomju Savienībā, kurā šausmu žanrs līdztekus fantāzijai, erotikai un vēl citiem populārās literatūras žanriem bija […]

Vairāk nekā videospēle

Par spīti fantāzijas žanra arvien straujākajiem apgriezieniem pēdējo desmit, divpadsmit gadu literārajā ainavā, no svešvalodām (izņemot angļu valodu) tulkoto šī žanra darbu skaits Latvijā joprojām īsti neļauj ieraudzīt fantāzijas popularitāti un daudzkrāsainību visā krāšņumā. Piemēram, vācu valodā tapusī fantāzija lielākajai daļai lasošās publikas, domājams, asociēsies pirmām kārtām ar bērnu rakstnieku Mihaela Endes un Kornēlijas Funkes […]

Pārmest maizei krustu

Vai daudziem no jums, kuri lasa šo tekstu, vecvecāki bija dzimuši pagājušajā – nē, nu jau aizpagājušajā – gadsimtā? Man – jā. Vecmāmiņa Helēna Stroda, dzimusi Helēna Samušs, pasaulē nākusi 1896. gadā, bija mana tuvākā saikne ar sen pagājušiem laikiem līdz pat visumā apzinīgajam astoņu gadu vecumam, kad vecmāmiņa aizgāja mūžībā. Deviņpadsmitais gadsimts… tas bija […]

Jaunība, sārtais asins trauks

Ar vācu jaunatnes literatūru, kas nav fantāzijas vai trillera žanrā rakstīta, mēs žanru literatūras uzvaras gājiena laikmetā neesam izlutināti. Taču, kaut gan Antonijas Mihaēlisas (1979) Vācu jaunatnes literatūras balvai nominētais un tikko latviski iznākušais romāns “Pasaku stāstnieks” vāka tekstā šķietami apsola kaut ko fantāzijai radniecīgu (“robeža starp iztēli un realitāti ir trausla”), izlasot nākas secināt, […]

Pasakas sākas pašas

Pasakas pašas nesākas, vajag kādu, kas priekšā pasaka, – dziedāja aktieri kādā manas bērnības televīzijas uzvedumā, kurā bija iestudētas, liekas, Andersena pasakas. Taču apgādā Mansards tikko klajā nākušais biezais sējums Ludzas igauņu pasakas šķiet ietilpinām tieši tādas pasakas, kuras “sākušās pašas”: teju vai izaugušas no melnzemes, kas tik līdzīga te, pie mums Latvijā, un Dienvidigaunijā. […]

Par sēņu faktoru nacionālajā fantāzijā

Ceļu pie lasītājiem sācis līdz šim nezināmas autores Maritanas Dimsones darbs Rozā kvarca brālība ar košu vāka noformējumu, iznācis izdevniecības Dienas grāmata sērijā Prāta piedzīvojums. Ko par šo prāta piedzīvojumu varam secināt, kad iepazīti ne vien grāmatas vāciņi, bet arī saturs? Sola aizlāpīt plaisu Pirmkārt, mūsu priekšā patiesi ir fantāzija – vairāk bērniem un pusaudžiem […]

Ak tu ragana tāda!

Austrumeiropas, pareizāk sakot, tās Eiropas teritorijas, ko tradicionāli neieskaita Rietumos, literatūra latviešu lasītājam pa lielākai daļai ir, maigi izsakoties, pasveša. Arī horvātu rakstnieces – latvietim tik grūti izrunājamo – vārdu Dubravka Ugrešiča, visticamāk, daudzi ierauga pirmoreiz. Taču autores tikko latviski pārtulkotais romāns Ragana izdēja olu lasītājam piedāvā tik gardu kumosu, ka pilnīgi aizmirstas sākotnēji piesardzīgā […]

Jenotu par prezidentu!

Jura Zvirgzdiņa darbi bērniem jau sen vairs nav nevienam jāiesaka, jo ražīgā un asprātīgā autora grāmatas gadu pēc gada valdzina gan jaunos lasītājus, gan dažādu literāro balvu dalītājus. Šo valdzināšanu turpina arī Zvirgzdiņa jaunā grāmata Seši stāsti par ASV vēsturi. Zvirgzdiņa filigrānās prasmes Pūristi noteikti varētu jau tūliņ pat rast iemeslu mesties autoram krāgā – […]

Tolkīnomānija

2003. gada septembra mēnešraksta “Karogs” numurā, rakstā ar nosaukumu “Viedoklis par viedokli” izlasīju šādas rindas: “Manuprāt, Latvijā Tolkīnu tomēr lasa galvenokārt gados ļoti jauni lasītāji, “tolkīnomāniju” pieaugušo vidū neesmu novērojusi (esmu gan runājusi ar kādu skotu izcelsmes profesoru, kurš bija līdz asarām sašutis, ka grāmatas ekrāna variantā pazudusi kāda cilvēku un elfu attiecību nianse, – […]