Lielummānija un dziļurbumi

Apskatu gribētos sākt ar diviem apgalvojumiem. Pirmais: Stīvens Kings ir megalomāns. Viņam nepietiek vienkārši ar populāra rakstnieka statusu: nē, ir jāuzlec slavas zenītā jau ar pirmo romānu un tur spītīgi kā pielīmētam jāturas turpmākos četrdesmit gadus. Nepietiek izdot pa jaunam darbam ik gadu: vajag izdot pa diviem un trim, vēl šai ritmā ik pa brīdim […]

Mēs mīlam Lielo brāli

Tāpat kā daudzi citi žanri, arī šausmu literatūra vislielākās pārmaiņas savas pastāvēšanas vēsturē piedzīvoja pēc Otrā pasaules kara. Vācu filozofs Teodors Adorno izteicās, ka rakstīt dzeju pēc Aušvicas esot barbariski. Šausmu literatūras autori savukārt apjauta, ka turpināt biedēt lasītājus ar sadistisku pilskungu izdarībām gotisku piļu labirintos un daudzkājainiem citplanētu cilvēkēdājiem ir bezjēdzīgi, ja reiz vēsture […]

Par vampīriem, cirslīšiem un eposa koriģēšanu

Kaut gan grāmatas, kuras iznākušas nevis apgādu paspārnē, bet gan autora paša sarūpētā izdevumā, daļa kritiķu mēdz apsmaidīt kā rakstnieka personīgās “nabadzības apliecības” izrakstu, tomēr būtu kļūda uzskatīt, ka autorizdevums pats par sevi klasificētu literāru darbu kā neveiksmi. Pietiekami daudz piemēru pat samērā nesenā pagātnē (pieminot kaut vai savdabīgi slavenās “Greja piecdesmit nokrāsas”) liecina – […]

Mūsu baiļu pieradināšana

Mums ir nepieciešami šausmu stāsti. Kā gan citādi skaidrot to, ka pat valstīs un kultūrās, kur šausmu žanrs ir apzināti izbīdīts ārpus akceptētās lasāmvielas kanoniem, šausmu stāsti turpina pastāvēt mutvārdu formā un tiek nodoti no paaudzes paaudzē? Tieši tā notika Padomju Savienībā, kurā šausmu žanrs līdztekus fantāzijai, erotikai un vēl citiem populārās literatūras žanriem bija […]

Tie veči ir traki

Katrs, kurš kādreiz dzīvē strādājis valsts, pašvaldību vai kultūras iestādēs, pie kuru ieejas nav jāpīkstina maģiskās plastikāta kartītes un nesēž bargi vīri uniformās, labi zina, ko nozīmē dienas, kad elektroniskā pastkastīte piepeši piebirst pilna visai savdabīgiem priekšlikumiem, bet pie durvīm klauvē te zīlnieces un auru lasītājas, te kaimiņu spiegošanas nomākti līdzpilsoņi, nemaz jau nerunājot par […]

Neaprakstāmas šausmas

Nelielā un gauži plānā (64 lappuses) brošūriņa šķiet kaut kas tāds, ko grūti pat atrast grāmatnīcā, kur nu vēl piedēvēt tai kādu paliekošu vērtību pasaules literārajā ainavā. Tomēr tieši Amerikas “dīvaiņa” Hovarda Filipsa Lavkrafta (1890— 1937) darbi, arī tikko latviski izdotais stāsts Kthulhu aicinājums/Call of Cthulhu (1928), ir starp tiem darbiem, kas, publicēti laikposmā starp […]

Par pusaudžiem, laivām un spokiem

Kādas grāmatas rakstīt ir visgrūtāk? – man reiz nopietni jautāja kāds piecgadīgs literatūras kritiķis un pats arī atbildēja: “Noteikti bērnu grāmatas.” No sirds pievienojos! Taču, par laimi, latviešu literatūrā netrūkst gadījumu, kad šī “neiespējamā misija” tomēr tiek spoži veikta. Palūkosim jaunāko piemēru – laikā, kad bērnu grāmatu popularitātes virsotnē gozējas fantastika, detektīvi un vēstījumi par […]

Kas ir vampīrs, un ko viņš dara pasaules un latviešu literatūrā

Vampīra tēls ir viens no tiem elementiem, kas fantastiskās literatūras žanros, īpaši šausmu žanrā, ir figurējuši jau kopš tā pirmsākumiem gotiskā romāna laikmetā un vēl senāk – folkloras tekstu laikā. Ar laiku, mainoties literārajām tendencēm, mainījās arī šausmu žanra “baiļu faktors”, taču vampīrs ir veiksmīgi pārdzīvojis šo laikmetu maiņu, tā tēls ir transformēts, papildināts un […]

Debešķīgs farss

Protams, mēs pazīstam Nīlu Geimenu, kā gan citādi. Viņa iztēles skarbi metāliskais valdzinājums urbānajās fantāzijās Nekadiene un Amerikāņu dievi, viņa ironijas spožā dzalkstīšana pasakā Zvaigžņu putekļi, viņa erudīcijas izaicinošie mežģi romānā Anansi dēli. Protams, mēs pazīstam arī Teriju Prečetu. Viņa asprātīgie valodas līkloči gan latviski tulkotajos mazdarbiņos Brīnumainā Morisa dēkas un Mazie, brīvie ķipari, gan […]

Vampīru renesanse

Izrunājot vārdu „vampīrs”, neko nevaram sev padarīt – pirmais, kas automātiski nāk prātā, ir „Drakula” – kuram grāmata, kuram kāda no daudzajām ekranizācijām, kuram bēdīgi slavenais vēsturiskais prototips grāfs Vlads (izņemot varbūt ļaudis vecumā ap/zem piecpadsmit gadiem, kuru pirmā asociācija drīzāk būs kāds ar uzvārdu Kalens). Un tas ir tikai loģiski – jo Drakulas „tētis”, […]