Teksts kā termometrs

Pēdējais romāns sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts veic interesantu gaisa cilpu, atkal aizvedot lasītāju atpakaļ uz 50.–60. gadiem, tā dēvēto Hruščova atkusni, kuru savos darbos skāruši arī vairāki citi sērijas autori. Tomēr Andris Akmentiņš ar romānu Skolotāji piedāvā īpatnēju filtru, caur kuru uzlūkot šo neilgo, tomēr zīmīgo laikposmu, – lauku skolas un skolotāja tēlu kā […]

Ābēcēdē enkāvēdē

Rodas iespaids, ka nepieciešamība vēl un vēlreiz izvērtēt neseno pagātni ir īpatnība, kas caurstrāvo pēdējo gadu rakstniecību veselā virknē postpadomju valstu, – to apliecina kaut vai noturīgā vēsturisko romānu popularitāte Latvijā un kaimiņzemēs. Taču, tā kā paaudze, kas pēdējā pusgadsimta skarbos vēstures notikumus izdzīvojusi apzinātā vecumā, savus stāstus jau mazpamazām ir izstāstījusi, pašreiz literatūrā arvien […]

Trauslā tilta sajūta

Grāmata ir māneklis. Reizumis vāks un vāka teksts apsola to, kā tajā nemaz nav, reizumis lasītājs pats iedomājas, ka atradīs kaut ko, kā tajā nemaz nav. Un vēl gadās, ka grāmatā ir vairāk, nekā apsolīts. Līdzīgi modernajām bērnu grāmatām rotaļlietām, kur lappusēs apslēpta puzle, pīkstulis vai vēl kāds mazā lasītāja sirdi sildošs nieks, arī pieaugušo […]

Latvieša nodevības anatomija

Pateikt visu, kas sakāms, un doties prom. Nule mūžībā aizgājušais kinorežisors un rakstnieks Aivars Freimanis savu sakāmo latviešu skatītājiem un lasītājiem ir teicis dažādos formātos – gan no kinoekrāna, gan īsprozā. Pašu pēdējo vārdu tautasbrāļiem autors ir pateicis ar savu vienīgo apjomīgāko prozas darbu – romānu Katls –, un tas patiesi ir viens biezs vārds. […]

Galaktika bez komunisma

Ikdienā nereti dzirdam tādas frāzes kā “tā nav nekāda zinātniskā fantastika”, “šis fakts piederīgs zinātniskās fantastikas lauciņam” un tamlīdzīgi. Zinātniskās fantastikas jēdziens šķiet iemantojis nozīmi “kaut kas izdomāts, nereāls”, bet par fantastiku literatūras jomā tradicionāli uzskata darbus, kuros čum un mudž augsto tehnoloģiju apraksti, kosmosa kuģi, dumpīgi roboti un apsēsti zinātnieki. Taču šādu uzskatu parasti […]

Iesākumā bija vista

Bērnības atmiņu grāmatu tradīcija ir starp tām tendencēm latviešu literatūrā, kas šķiet mūžīgas. Aizsākoties ar klasiskajām mazā Jaunsudrabiņu Janča un Akurateru Janča, mazās Rozenbergu Elzas un citām jau teju gadsimtu goda vietā liktām autobiogrāfijām, bērnības stāsti atkal un atkal atplaukst laikposmos, kad nācijai licies svarīgi uztaustīt savas identitātes sākumpunktus. Laikmeta soģi Pēdējos divdesmit gados latviešu […]

Saules dienas, ēnu spēles

Skolotāja un pētniece Lūcija Ķuzāne savai biogrāfiskajai grāmatai par Jāni Jaunsudrabiņu devusi nosaukumu Saule mūžam mana. Tradicionāli latviešu rakstniecībā saules pielūdzēja gods gan piedēvēts Rainim, un, izsekojot Jaunsudrabiņa mūžam, šķiet, ka šī latviešu klasiķa dzīvē metaforisko laikapstākļu tomēr bijis daudz vairāk nekā tikai gaismas pielieto. No mītiski zvaigžņotās nākamā rakstnieka pasaulē nākšanas nakts un Sudrabiņu […]

Bestselleru pavāra jaunais uznāciens

Kā uzrakstīt bestselleru? Ņem vienu gab. izskatīgu, inteliģentu un neprecētu vīrieškārtas varoni un vienu gab. skaistu sievieškārtas varoni (prātu pievieno pēc vajadzības, obligāti aizsāla ar seksīgumu). Liek abus uz vidēji piecsimt lappusēm sautēties kultūrvēsturiski bagātas pilsētvides mērcē, kas pēc garšas atšķaidīta ar Vikipēdijas citātiem, sapiparo ar vidēji četrām slepkavībām, uzber saujiņu simbolu, pārkaisa slepenus kodus […]

Piecelties un aizlidot

Jauns vīrietis pamostas slimnīcas palātā, neatcerēdamies nedz to, kas viņš ir, nedz kaut ko no savas pagātnes. Apziņai pamazām atgriežoties, vienlaikus rodas apjausma par to, ka laiks, kurā viņš pamodies, ir būtiski atšķirīgs no tā, kurā dzīvojis agrāk… Līdzīgas situācijas literatūrā tikušas izspēlētas samērā bieži, lai ar varoņa tabula rasa apziņas transformācijas palīdzību demonstrētu nevainīgu, […]

Par katru cenu izdzīvot

Recenzējot literāru darbu, parasti recenzenta galvenā uzmanība vērsta uz tādiem aspektiem kā sižets, tēli, stāstītāja meistarība, nevis atspoguļotā faktu materiāla patiesums. Recenzija par Rīgas ebrejietes Frīdas Mihelsones atmiņu stāstu Es izdzīvoju Rumbulā ir jāsāk citādi vispirms tāpēc, ka grāmatas žanrs neietilpst apzīmējumā “daiļliteratūra” un pat “dokumentālā proza” īsti ne. Vislabāk to pateikusi pati autore, nosaucot […]