Kafkas evaņģēlijs

jezus-berniba-e7d

Ieraugot grāmatu ar nosaukumu Jēzus bērnība, pirmais impulss ir vēlme nopūsties: atkal kārtējais uz ezoterisku atklājumu bāzes tapušais sacerējums, kurā izklāstītas nepierādāmas teorijas par titulvaroņa nezināmajām gaitām starp divpadsmit un trīsdesmit gadu vecumu, par mācībām Tibetā un astrālajiem ceļojumiem. Tak, paldies Dievam, uz vāka redzams arī autora vārds, un tiem, kuri jau pazīstami ar Dienvidāfrikā dzimušā Nobela prēmijas laureāta Džona Maksvela Kutzē daiļradi, tā ir kā zīme, ka te nekas nebūs tik vienkārši, kā izskatās. Tā arī ir: romāna nosaukums tā arī paliek vienīgā teksta vieta, kurā vispār figurē slavenā Nācaretes galdnieka vārds. Taču kādā neparastā rakursā stāsts tiešām ir par mācību, ceļojumu un nezināmu laiku; savukārt mulsinošais nosaukums piedāvā tekstu lasīt caur īpatnu filtru, kas atainotajam piešķir dažbrīd galvu reibinošu daudznozīmību. Jēzus bērnība ir kā mīkla, kuras atminējums paliek paša lasītāja ziņā – vai uzskatīt šo tekstu vienkārši par savdabīgu literāro vingrinājumu, cītīgi meklēt tajā alūzijas un alegorijas iezīmes vai ļauties notikumu plūdumam.

Ilgas pēc gaļas un kaislības 

Pusmūža vīrietis ar bērnu, kurš nav viņējais, ierodas svešā zemē. Viņu vārdi Simons un Dāvids nav īstie – tos viņiem piešķir bēgļu centrā, viņu izcelsme nav zināma, un vietā, kurā abi nonāk, tiem sākumā neatrodas pat pajumte. Nav skaidrs, kurā valstī atrodas aprakstītā ostas pilsēta Norilja – tajā runā spāniski, bet pilnīgi trūkst Spānijas vai Latīņamerikas kolorīta. Pilsēta atgādina mazasinīgu limbo, kura vienmuļajās dekorācijās notiek tikai tas, bez kā nevar iztikt. Uzturam tiek piedāvāts ūdens, pupiņas un bezgaršīga maize. Simons veltīgi meklē garšvielas, ilgojas pēc gaļas un kaislības, taču Noriljā nav nekā ārpus pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamā – arī sekss ar nejauši iepazītu kaimiņieni ir lietišķs, vēss un funkcionāls.

Lai uzturētu sevi un bērnu, vīrietis salīgst darbā par ostas krāvēju, dienu pēc dienas pārnēsādams neskaitāmus maisus graudu un laiku pa laikam uzdodams jautājumu, kam vajadzīgs tik milzīgs daudzums šī produkta un kāpēc to pārnēsāšanai nevar izmantot tehniku. Taču ierosinājumi ir veltīgi, jo Noriljā nekas nemainās un neviens neuzdod jautājumus. Noriljas ainavas zināmā mērā atgādina citu Kutzē darbu pusfantastisko vidi, taču pakāpeniski rodas sajūta, ka Norilja vispār neatrodas faktiskajā realitātē, bet sapnī, kurā parastais un prozaiskais savijas vienotā veselumā ar dažbrīd caur realitātes vīlēm atplaiksnošo absurdo, grotesko un neikdienišķo. Tāpat kā lasītājs, Simons un Dāvids tiek burtiski iesviesti šajā nepazīstamajā eksistencē, kuras likumus neviens iepriekš neizskaidro.

Daži kritiķi Jēzus bērnību nodēvējuši par Kafkas versiju labi pazīstamajam Bībeles stāstam – tā centrālie tēli ir bēgļi svešā zemē un jo īpaši zēns ar zīmīgo nesavu vārdu, neskaidru izcelsmi un visfantastiskāko skatījumu uz pasauli, kas brīžiem liek viņa nevecākiem un skolotājiem izmisumā plēst matus. Simons, apsēsts ar domu atrast zēna pazudušo māti, noskata pilnīgi svešu trīsdesmitgadnieci Inesi (atzīmēsim – jaunavu) un “atpazīst” viņā nekad neredzēto Dāvida māti, bet viņa aiz visnotaļ neizprotamiem iemesliem zēnu entuziastiski pieņem kā savējo – vai tā būtu autora versija par nevainīgo ieņemšanu? Un visas savādās ģimenītes došanās prom romāna noslēgumā, cenšoties izvairīties no zēna nonākšanas specskolā, – vai tikai interpretācija par bēgšanu uz Ēģipti? Taču iespējamās paralēles ne tuvu neveido vienotu alegorisku ainavu, un tāds arī nav autora mērķis.

Es esmu patiesība

Taču tieši sešgadīgā Dāvida tēlā romāna nosaukums sevi attaisno: Dāvids asi iebilst pret vardarbību, ignorē pastāvošās realitātes likumus, piemēram, skaitļus, burtus un citas kopsakarības, paziņo, ka spēj atmodināt mirušos, un, lūgts skolā uz tāfeles uzrakstīt: “Man jāsaka patiesība”, modificē šo teikumu: “Es esmu patiesība.” Tomēr Dāvids nav alegorisks Jēzus tādā nozīmē, kādā alegorisks Jēzus ir K. S. Lūisa Nārnijas hroniku lauva Aslans: viņa Jēzus dimensiju, ja tā var teikt, veido absolūti atšķirīgais skatījums uz pasauli, kurā divi plus divi nebūt vienmēr nav četri, nāve nebūt nav beigas un autoritātēm nebūt nav jāpakļaujas. Lielu teksta daļu veido filozofiski dialogi, visvairāk starp Simonu un Dāvidu, jo viņi Noriljā ir vienīgie, kuri neuztver realitāti kā pašsaprotamu.

Groteskā epizodē, kurā Simons mēģina salabot nosprostoto tualeti Ineses mājā, viņam ar zēnu izvēršas neomulīgi vaļsirdīgs dialogs par, jā, sākotnēji to pašu vārdā nesaucamo substanci, kas mēdz peldēt uz augšu aizdambētos podos, bet pēc tam, lai cik paradoksāli tas skanētu, no šīs substances atvasinās ideju pasaules meklējumi, jo cilvēki, kā norāda Simons, nav tikai tas, kas peld podā un pēc tam sajaucas ar zemi, – mēs esam idejas, un idejas nemirst nekad.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit:

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_jezus-berniba_-recenzija.-kafkas-evangelijs-14177843

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s