Par sievieti ar pipariņu

saule

Rakstnieki, kuri rada darbus fantastiskās literatūras žanros, vismaz pēdējos divdesmit gados arvien noteiktāk pārkāpj iepriekšējo paaudžu iemītās taciņas, saplūdina dažādu žanru elementus un, saglabājot piederību fantastiskajam, rotaļājas ar stiliem, kas vairs neļauj kritiķiem klasificēt šos darbus tikai vienas noteiktas formulas plauktiņā. Viņu vidū – somu autore Johanna Sinisalo, kurai tikko nācis klajā otrais latviski tulkotais romāns Saules kodols.

Tiesa, neatlaidīgos mēģinājumos tomēr rast šai tendencei kādu nebūt definīciju, somu un arī ārvalstu literatūrkritika jau pamanījusies radīt Johannas Sinisalo un citu fantastiku rakstošo somu autoru prozai īpašu apzīmējumu Finnish weird jeb “somu dīvainā literatūra”, tomēr šķiet, ka šim apzīmējumam vairāk sakars ar vēlmi radīt nacionālu zīmolu (līdzīgu slavenajam skandināvu noir detektīvam) nekā ar pašiem darbiem, kuru vidū tiek minēti tik atšķirīgi romāni (nosaucot tikai latviski tulkotos) kā Marijas Turtšaninovas Sarkanā klostera hronikas (klasiska fantāzija), Emmi Iterantas Ūdens atmiņa (distopija), kā arī Johannas Sinisalo Pirms saulrieta nav ļauts (urbānā jeb pilsētas fantāzija).

Arī Saules kodols būtībā ir nevis kāda īpaši “dīvaina literatūra”, bet gan savdabīga distopija ar alternatīvās vēstures iezīmēm vai, precīzāk, romāns brīdinājums, kas lasāms caur tādu pašu prizmu kā Oldesa Hakslija Brīnišķīgā jaunā pasaule un Džordža Orvela 1984, – vēstījums, kas uzskatāmi liecina, par kādu murgu nākamībā var kļūt līdz tās loģiskajam galarezultātam kāpināta šķietami visnotaļ pozitīva ideja.

Somu sieviešu selekcija

Autores stāstījuma paņēmiens būs pazīstams tiem, kuri lasījuši rakstnieces pirmo latviski tulkoto romānu Pirms saulrieta nav ļauts: arī Saules kodolā dažādu tēlu vēstījumu plūstoši caurvij preses izdevumu, grāmatu un akadēmisku pētījumu citāti, ar kuru palīdzību autore stabilizē jaunradīto pasauli. Šie citāti iezīmē darbības vidi – mūsdienu Somiju, kurā aptuveni XIX gadsimtā kupli sazēlušie nacionālās identitātes asni auguši pavisam citā virzienā, nekā tas noticis mums pazīstamajā vēsturē. Proti, alkstot izveidoties par pilntiesīgu, veselīgu un dzīvotspējīgu nāciju, somi pievērsušies idejām, kuras cieši saistītas ar eigēniku, piemērotāko sugas eksemplāru atlasi un to, ko patlaban pieņemts dēvēt par “tradicionālām ģimenes vērtībām”. Tātad kuplas ģimenes, kurās sievas velta savu dzīvi mājas pavardam un bērniem, nevis tērē laiku algotam darbam vai vēl ļaunāk – nodarbojas ar tādām sievietei nepiemērotām jomām kā izglītība, zinātne, kultūra un māksla.

Daži no šiem citātiem ir ņemti no patiesi eksistējošiem darbiem, piemēram, pēc analoģijas ar krievu zinātnieku pētījumu par domesticētu lapsu selekcijas procesu Johannas Sinisalo distopiskajā pasaulē tikušas selekcionētas somu sievietes, lai radītu pēc iespējas “pieradinātāku” vājā dzimuma pasugu – ne īpaši gudras, apsēstas ar ārieni, drēbēm, romantiku, kāzām un bērniem, šīs somu “Stepfordas sievas” ir veidotas kā ideālās mājsaimnieces un sugas turpinātājas, kuras Johanna Sinisalo no Herberta Velsa Laika mašīnas aizgūtā apzīmējumā nosaukusi par elojām. Otras sieviešu pasugas pārstāves – tās, kuru gēnos nav izdevies iznīdēt kaitīgās intelekta un brīvdomības iezīmes, – tiek sauktas par morlokām un jau agrā bērnībā sterilizētas, jo nespēj sniegt kvalitatīvu ieguldījumu nācijas ģenētiskā materiāla uzlabošanā.

Romāna vēstījums ne vienā vien aspektā atsauc atmiņā Mārgaretas Atvudas izcilo distopiju Kalpones stāsts: tieši tāpat iepazīstam alternatīvu mūsdienu realitāti, kurā sievietes ir “priekšmetizētas”, padarītas par vīriešu iecerētās utopijas sasniegšanas palīglīdzekļiem. Mārgaretai Atvudai tā ir teokrātija, kurā dzemdēt spējīgās kalpones ir tikai vēl viens oficiālo un neauglīgo sievu mājsaimniecības piederums, savukārt Johanna Sinisalo tieši pretēji par beztiesisku darbaspēku padara sterilizētās morlokas, lai nācijas rindas turpinātu papildināt ģenētiski labāk adaptējušās elojas.

Čili kārdinājums

Stāsta centrā ir Vanna, īstajā vārdā Vera (meitenes “jaunajā Somijā” tiek pārdēvētas, lai viņu vārdos nebūtu nesievišķīgā burta “r”), – morloka, kurai izdevies veiksmīgi izlikties par eloju, lai nezaudētu savu ģimeni, un it īpaši mazo, naivo, superelojisko māsu Mannu (Miru). Pēc tam kad Manna ir sasniegusi visu eloju sapņu virsotni, proti, apprecējusies, meitene kādudien noslēpumaini pazūd, un Vanna velta visu laiku un pūles, lai atrastu māsas pēdas un paralēli izcīnītu cīņu ar saviem iekšējiem dēmoniem – bailēm par nākotni, sāpēm par zaudēto un nespēju atrast savu vietu šajā perfektajā pasaulē, kurā sievietei paredzēta vai nu lelles loma, vai izstumtība.

Paralēli Vannas detektīva cienīgajiem meklējumiem romānā rit stāstījuma līnija par jaunajā Somijā aizliegtās vielas kapsaicīna (čili pipara aktīvā viela) atkarīgo brālības – varētu pat teikt, sektas – gaitām. Jaunajā pasaulē, kurā liegtas tādas kaitīgas, aizmirstību raisošas baudvielas kā alkohols, nikotīns un narkotikas, arī čili pipari nokļuvuši aizliegtajā sarakstā pārāk intensīvās iedarbības dēļ; tieši tāpēc pagrīdē zeļ nelegāli rūpali, kas ne tikai izplata aizliegto “pulverīti”, bet arī cenšas selekcionēt arvien jaunus un asākus eksemplārus, par kuriem “kapsaiķi” gatavi maksāt neiedomājamas summas.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_saules-kodols_-recenzija.-par-sievieti-ar-piparinu-14185267

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s