Ja uz grāmatas vāka teikts, ka darbs ir romāns, ar to tā kā viss būtu skaidrs. Stāstu krājums – tāpat. Bet ko lai domā par darbu, kurā ietilpst divi stāsti? It kā jau nekas savāds, tomēr pirmā doma, kas iešaujas prātā, kad paņemat rokās tikko izdoto Alvila Berga grāmatu Divi stāsti par Barsu, – kaut […]
Dāņu autora Pētera Hēga darbi latviešu lasītājiem pazīstami jau ne pirmo gadu desmitu. Kopš 90. gadu sākumā Latvijā, tāpat kā daudzviet Eiropā, visvairāk lasīto grāmatu virsotnē uzpeldēja romāns Smillas jaunkundzes sniega izjūta, rakstnieka romāni un stāsti kļuvuši par reti piedāvātu, tāpēc jo iecienītāku cienastu Latvijas literatūras gardēžiem. Turpinot kulināro metaforu, jāpiemin, ka jau ar pirmo […]
Diez vai valsts simtgades svinību iespaidā, drīzāk gan vairāku paaudžu vēstures interpretācijas īpatnību dēļ – latviešu lasītājs par savas valsts vēsturi ierasti domā nogriežņos. Padomju periods – nogrieznis. Ulmaņlaiki – nogrieznis. Piektais gads, jaunlatvieši… Kāpjoties tālāk pagātnē, retais vēl aizķer dzimtbūšanas atcelšanu un Neredzīgo Indriķi, bet tad nākamais lēciens tradicionāli pārnes mūs jau uz XIII […]
Tie no mums, kuri savu bērnību izdzīvoja 70. un 80. gados, atminēsies daudzkrāsainos vākos ietērpto grāmatu sēriju Brīnumzeme, kurā tika izdotas dažādu pasaules tautu pasakas, no tuvu un pazīstamu kaimiņu – lietuviešu un igauņu – līdz tik tālu un eksotisku zemju kā Indijas, Birmas un Gvinejas pasakām. Nezinu, kā jūs, bet es ar lielāko sajūsmu […]
Pēdējais romāns sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts veic interesantu gaisa cilpu, atkal aizvedot lasītāju atpakaļ uz 50.–60. gadiem, tā dēvēto Hruščova atkusni, kuru savos darbos skāruši arī vairāki citi sērijas autori. Tomēr Andris Akmentiņš ar romānu Skolotāji piedāvā īpatnēju filtru, caur kuru uzlūkot šo neilgo, tomēr zīmīgo laikposmu, – lauku skolas un skolotāja tēlu kā […]
Reizumis liekas, ka XXI gadsimta literatūrā uzvaras gājienā dodas tik daudzi un dažādi vēstījumi, kuros saplūdinātas žanru un stilu robežas, ka tādas šķietami vecmodīgi striktas formas kā klasiskā novele, īsais stāsts vai miniatūra mūsdienu lasītājam vairs nespēj piedāvāt nekādus jaunus apvāršņus. Tomēr laiku pa laikam kāds darbs, par laimi, pilnībā apgāž šo teoriju. Tikko izdotais […]
Plānais sējumiņš ar intriģējoši noformēto vāku, no kura caur izgriezumiem lasītāju vēro uz atloka iespiestās gravīras – triju kailu dāmu ķermeņa – fragmenti, kurus Jānis Zālītis dēvētu par relišeriem, sākotnēji vispār neatgādina prozas darbu. Vēl mulsinošāks priekšstats rodas, kad grāmatu atverat, – tekstu veido garāki un īsāki nesecīgi numurēti fragmenti, kas brīžiem atgādina spēles ar […]
Rodas iespaids, ka nepieciešamība vēl un vēlreiz izvērtēt neseno pagātni ir īpatnība, kas caurstrāvo pēdējo gadu rakstniecību veselā virknē postpadomju valstu, – to apliecina kaut vai noturīgā vēsturisko romānu popularitāte Latvijā un kaimiņzemēs. Taču, tā kā paaudze, kas pēdējā pusgadsimta skarbos vēstures notikumus izdzīvojusi apzinātā vecumā, savus stāstus jau mazpamazām ir izstāstījusi, pašreiz literatūrā arvien […]
Pirmais bērns ir pēdējā lelle, bet pirmais mazbērns – pirmais bērns. Šim teicienam var piekrist vai nepiekrist, tomēr viens fakts ir neapstrīdams – bieži vien tieši vecvecāki mazbērnu dzīvē spēlē tikpat būtisku un reizumis pat būtiskāku lomu nekā allaž aizņemtie un darbos noskrējušies vecāki, jo pirmajiem (vismaz tolaik, kad pensijas vecums iestājās agrāk) lielākā daudzumā […]
Nudien nezinu, vai pašlaik no skolēniem kas tāds vēl tiek prasīts, bet atceros, ka pamatskolas gadu literatūras stundās līdzās visu turpmāko radošo darbu stūrakmenim sacerējumam gozējās arī tāds baiss žanrs kā “atstāstījums”. Laikā, kad domraksta jēdziens bija daļēji aizslīdējis pagātnē un vēl tikai gaidīja savu renesansi, bet par esejām neviens vēl pat nesapņoja, trešklasnieki, ceturtklasnieki […]
durvjupele 