Ņemot vērā latviešu literatūras salīdzinoši visai neseno vēsturi, vietējās žanru literatūras vēsture tomēr šķiet kā mazmeitiņa salīdzinājumā ar Eiropas vecmāmiņu, bet tāds novirziens kā šausmu literatūra pat vietējās žanru literatūras kontekstā šķiet smieklīgi jauns. Šausmu stāstu un romānu jomā līdz šim darbojusies vien saujiņa latviešu rakstnieku, un viņu devums bijis visai fragmentārs. Viena no retajiem stāstu krājumiem, kurā publicēti vairāki šausmu stāsti, – 1987. gadā publicētā Vladimira Kaijaka krājuma „Visu rožu roze” – pēcvārdā Andris Jakubāns mēģina rast izskaidrojumu šai „briesmu tekstu” neesamībai: „Var jau būt, ka latviešu rakstnieki tikpat kā nekad šo spoku un stāstu poētiku nav izmantojuši par savas iedvesmas avotu arī tādēļ, ka daudzi vēstures posmi mūsu tautai ir bijuši tik smagi, ne vien juridiskas, bet arī garīgas verdzības pilni, ka mākslinieka rokai pietrūka spēka, lai uzrakstītu kaut ko tamlīdzīgu.” i Vai tas ir īstais iemesls žanra trūcīgumam? Grūti teikt, jo citām tautām ar līdzīgu vēsturi šausmu literatūra tomēr pastāv. Tāpēc, meklējot specifiski „latviski šausmīgo”: neliels ieskats oriģināldarbos, kuros tā vai citādi atspoguļojas kaut kas no šī pasaulē tik populārā literatūras nozarojuma.
Cittautu folklorā tiek iemīļotie spoku stāsti latviešu mutvārdu mantojumā sastopami galvenokārt teikās; pārsvarā – nostāstos par kāda cilvēka nelaimīgo galu un spokošanos noteiktā vietā (lai atceramies kaut vai slaveno Dundagas Zaļo jumpravu), turklāt teikas par šīm vietām ir samērā jaunas, bet šausmu elementi tajās nav īpaši detalizēti. Sastopami arī nostāsti par „veļu māžošanos”, t.i., mirušo spokošanos, apslēptas mantas sargiem, vilkačiem, raganām, nelabo, lietuvēnu, „melno grāmatu” utt. Par spīti tam, ka šo motīvu folklorā nav izteikti daudz, tie noteikti kalpotu par labu izejmateriālu arī rakstniekiem, bet reti kurš līdz šim ķēries pie to apstrādāšanas. Pirmie to pieminējumi oriģināldarbos ir latviešu klasiķu (Jaunsudrabiņa, Brigaderes, u.c.) bērnības atmiņās ievītie stāsti par „skala uguns gaismā” dzirdētajiem „vecu sievu nostāstiem”.
Senākie motīvi oriģinālliteratūrā, kurus ar pilnām tiesībām var klasificēt kā šausmu žanram piederīgus, paradoksālā kārtā parādās nevis prozā, bet dzejā – Viļa Plūdona balādēs “Baigi” (1903) un “Rēgi” (1908), kurās, kā raksta Guntis Berelis, „latviešu literatūra pirmo reizi saskārās ar iedomām un murgainajiem tēliem no aizapziņas sfērām”ii. Plūdoņa lirisko varoni tumšās naktīs apmeklē baisi tēli – nelabais vai lietuvēns –, kas smacē to ar drūmām vīzijām. Dzejojumus jūtami iespaidojusi Amerikas šausmu klasiķa Edgara Alana Po balāde „Krauklis” (1845) – tās ir nevainojami ritmiskas, bailes rosinošā atmosfēra briest pakāpeniski un nenovēršami, bet vārdā nenosauktais vēstītājs spēj notiekošajam tikai akli pakļauties.
Dramaturģijā šausmu elementi pirmo un tādā pakāpē pagaidām arī vienīgo reizi ienāk ar Raiņa „velnu nakti piecos cēlienos” – „Spēlēju, dancoju” (1915). Lugu tradicionāli skaidro simbolisma terminos, taču vismaz plašākajā nozīmē to var saukt arī par sena vampīru mīta interpretāciju. Lugas teksts gan ir simbolu piesātināts un atbalso folkloras ritmus, bet tās darbības vide (kapsēta, velnu valstība) ir neapstrīdami gotiska, to apstiprina arī dzejnieka detalizētās remarkas, kurās jaušama hofmaniska tīksme par aprakstītajām briesmu ainām.
20. gadsimta 20.–30. gadus kopumā varētu nosacīti dēvēt par latviešu šausmu literatūras agrīno posmu. Žanra elementi ar konkrētu lomu prozā ienāk ar Augusta Saulieša stāstiem „Veļu tiesa”, „Ģindenis”, „Ragana” u.c., kuros reālistisko stāstījuma manieri pārrauj neizskaidrojamas parādības no viņsaules. Stāstā „Neaizberamā aka” centrālo tēlu Līču Dāvi vajā kaimiņa rēgs, kuram Dāvis pirms daudziem gadiem atņēmis līgavu; rēgs gan nav Dāvja nāves cēlonis, taču viņa aktīvā klātbūtne stāsta gaitā nav noliedzama – to vairs nevar skaidrot kā sapni, vīziju vai simbolu. Te jāpiebilst, ka velna, veļu un dēmonu tēli latviešu prozā bijuši sastopami arī agrāk, taču fantastiska būtne pati par sevi vien neklasificē darbu kā šausmu žanram piederīgu, jo šos tēlus var interpretēt arī simboliskā vai alegoriskā nozīmē (kādi bieži ir dekadentu piesauktie dēmoni), vai arī tie ir folkloristiski un nepavisam ne biedējoši – kā Jāņa Jaunsudrabiņa romānā „Jaunsaimnieks un velns”.
Edgara Po ietekme vērojama vairāku šī laikposma latviešu stāstu meistaru – Jāņa Ezeriņa, Kārļa Zariņa – darbos, taču šī ietekme ne vienmēr attiecināma uz mistikas elementiem; biežāk tā ir melanholiski pašanalītiskā noskaņa, stāsta iekšējā spriedze. Taču Ezeriņa stāsts „Joču pirts”, Zariņa „Mūžība” un „Piemini nāvi, Heidenkranc!” diezgan redzami ietekmējušies no Po stāstiem „Melnais kaķis” un „Fakti mistera Valdemāra lietā”. Stāsts „Joču pirts” ir šķietami tradicionāls vēstījums par lauku sadzīvi un mīlestību „gājēju gaumē”, bet stāsta kulmināciju nosaka liktenīga nejaušība – melna runča izraisīts nelaimes gadījums, kura rezultātā iet bojā kalpones Ievas bērns un viņa pati sajūk prātā. Savukārt Zariņa stāstā „Piemini nāvi, Heidenkranc!” Po citāts no stāsta „Svērtenis un aka” likts par darba moto, un visā stāstā valda šausmu klasiķa darbiem raksturīgā neizbēgamās nāves noskaņa. Arī Mirdzas Bendrupes darbos nereti ieskanas mistiski motīvi, piemēram, stāstā „Helēna” apspēlētā teika par kapos sastapto sievieti, par kuru iemīlējies jauneklis vēlāk uzzina, ka tā mirusi jau pirms desmit gadiem. Taču kopumā šī (un arī vēlākā) laika īsprozā gan ir daudz mistiskas noskaņas, fatālisma, drūmu nojausmu un nemotivētu baiļu, taču tās reti sabiezē pilnasinīgos šausmu tēlos, kurus neizskaidro tādi balsti realitātē kā sapņi, simboli vai varoņu nestabilie dvēseles stāvokļi.
Pastāvīgu un pilnskanīgu lomu ne tikai īsprozā, bet arī epikā šausmu elementi sāk ieņemt ar Aleksandra Grīna darbiem, kuros autors spēlējas ar leģendām un vēstures drūmākajām ainām. Grīnu valdzina raganas tēls, inkvizīcijas moku kambari, veļi un pēcnāves rēgi: tie ieņem redzamu vietu gan „Nameja gredzenā”, gan „Dvēseļu putenī”, gan – jo īpaši – stāstu krājumos. Daži piemēri: stāstā „Nameja atgriešanās” pie 13. gadsimta krustnešu karotājiem kā mēra nesējs ierodas jau mirušais virsaitis Namejs, no kura lāsta izdodas atbrīvoties tikai ar kristīgo rituālu un virsaiša skeleta sadedzināšanas palīdzību; Namejs šeit spēlē sava veida vampīra lomu. Stāstā „Klaucēnu brīvzemnieka testaments” zemnieks apprec raganas meitu, kura arī sāk skriet raganās; sievai sekodams, arī vīrs kļūst par krāšņa raganu sabata liecinieku. Stāstā „Septiņi un viens” pārgalvīgs Tērbatas students lūdz paša nelabā palīdzību divkaujā un to arī saņem – par paša dvēseles cenu. Varoņiem bieži nākas sastapties ar raganām, mirušo gariem, sukubiem, mēra jātnieku un citiem daļēji folkloristiskiem tēliem. Šajos stāstos prasmīgi realizēts viens no šausmu žanra galvenajiem principiem – vēl nerādot neko biedējošu, radīt lasītājā nepārprotamu emociju gammu.
Taču diemžēl pēc šiem darbiem, kuri apliecināja, ka šausmu žanrs arī latviešu literatūrā ir sācis patstāvīgu dzīvi, tā attīstība uz ilgu laiku tika mākslīgi apturēta. Padomju režīma literatūrā šausmu poētika tika noniecināts kā lēta un cilvēcisko gaumi samaitājoša, turklāt sociālistiskā reālisma kanona apstākļos žanram tik un tā nebūtu nekādu iespēju attīstīties – pārdabiskais šausmu faktors atrastos pārāk tuvu reliģiskajām un cita veida „ideālistisko māņu” kategorijām, bet, lai pastāvētu šausmu faktors ar dabisku izcelsmi, būtu vajadzīgs kāds sadistiski noskaņots vai psihiski nevesels indivīds: ne viena, ne otra idealizētajā padomju režīmā nevarēja būt. Šo iemeslu dēļ vairākus gadu desmitus šausmu, tāpat kā fantāzijas žanrā, valdīja pilnīgs vakuums.
Nākamais šausmu literatūras attīstības posms iestājās tikai 70. gados ar Vladimira Kaijaka stāstiem, kurus kritika nevilcinās dēvēt par „mūslaiku gotiku”. Stāstu krājumi „Akācija akmens pagalmā” (1973) un ”Visu rožu roze” (1987) tipiski atspoguļo laikmeta realitāti un laikmeta bailes. Krājuma “Visu rožu roze” titulstāsts ir īsta pērle miniapokalipses žanrā, kas ļauj vilkt paralēles gan ar Frankenšteina – izgudrotāja, kurš vairs nespēj savaldīt savu izgudrojumu, – tēlu, gan ar Luciferiskās lepnības motīvu (dārznieks vēlas radīt „jaunu sākumu jaunam pirmsākumam, jaunam ciklam, jaunam rožu riņķojumam”iii, mēģinot uzņemties Dieva funkcijas). Ir tikai loģiski, ka beigu beigās radītais iznīcina radītāju: jaunradītās rozes neaptveramā audzelība burtiski apēd gan pārējo dārzu, gan māju un efektīgi aprakstītās epizodēs laupa prātu un gandrīz arī dzīvību pašam dārzniekam. Otrs spilgtākais šī krājuma stāsts ir „Zirneklis”, kas apraksta monstra pakāpenisko tuvošanos savam upurim, radot neomulīgu spriedzi arī lasītājā. Stāstu, protams, var tulkot arī simboliski, bet tā tēlu sistēma ir pietiekami spilgta, lai radītu efektu arī tiešā nozīmē. Krājumā „Akācija akmens pagalmā” zīmīgs ir stāsts „Mēmais”; tur neizskaidrojamo norisi – cilvēks bez redzama iemesla zaudē valodu – šķietami ierosina melna kaķa klātbūtne; paralēles ar Po klasisko stāstu nav tālu jāmeklē. Vēlākajos Kaijaka darbos šausmu elementi pavīd fragmentāri (romānā „Enijas bize” (1999) pašnāvnieces bize nakts murgos žņaudz sievietes nāvē vainojamo vīrieti).
No šausmu romāniem šajā laikposmā jāmin Jāņa Mauliņa darbs „Ragana” (1981), kurā mūsdienu Latvijas lauku vidē projicēta leģenda par raganu dzimtu – sievietēm, kuru vīri visās paaudzēs neizskaidrojami mirst neilgu laiku pēc kāzām. Jauns zinātnieks, uzzinājis par šo fenomenu, alkst to izpētīt, taču pats krīt par upuri gan raganas burvībai, gan lāstam. Detalizētie apraksti par to, kā vismodernākajām metodēm aprīkoti mediķi, ķīmiķi un biologi mēģina atrast nāvju cēloni, tā arī neved pie atrisinājuma; līdz ar to „Ragana” kļūst par interesantu izņēmumu sava laika literārajā loģiskumā un vienlaikus nevainojami iekļaujas šausmu žanra pārdabiskajā spektrā.
Savdabīgu veidu, kā pastāstīt par šausmīgo, atrada Dagnija Zigmonte darbā „Gausīgais nazis” (1988) – literāri apdarinātu Ziemeļkurzemes teiku krājumā, kurā ar meistarīgas valodas gleznu palīdzību folkloristiskie elementi iegūst ticamas aprises un zaudē folklorai raksturīgo „kaut kad sensenos laikos” kvalitāti, vietā iegūstot konkrēto „šeit un tagad” laiktelpas definējumu. Īpaši iespaidīgs ir krājuma titulstāsts – skopais, ar nelabo uz vienu roku sameties Veckušķu saimnieks, lai taupītu uz dienestnieku ēdiena rēķina, tīšuprāt iedod ganuzēnam Gustam apburtu „gausīgo nazi”, kurš griež tikai pašas plānākās maizes šķēlītes un burtiski nomērdē zēnu badā.
Tendence iekļaut šausmu elementus dažādu žanru tekstos turpinājās ar neatkarības atgūšanu. Diemžēl nereti šausmīgais faktors šajos darbos atrodams nevis darba sižetā, bet gan kvalitātē. Pie šāda paveida darbiem pieder Andra Puriņa romāns „Ar skatienu augšup jeb Vampīru sazvērestība” (1992). Šausmu elements šajā darbā pieņem tik groteskas aprises, ka robežojas jau ar absurdu, – pa nomaļa Latvijas pagasta laukiem laidelējas milzu sikspārņi ar zvērinātu komunistu galvām un naktīs, nolaižoties pa dūmvadu, uzbrūk un izsūc asinis “labajiem” varoņiem, savukārt dienā monstri pārtop cilvēkos un mājā ar atbilstošu nosaukumu “Sarkanās kļavas” perina sazvērestību pret Baltijas valstu neatkarību… Citā Puriņa romānā ”Mana dzīve jūsu rokās” (2002) risināts stāsts par sātana apsēsta pusaudža dzīvi, kuru nelabais skubina uz dažādām ļaundarībām un kuru atbrīvo tikai kritiens no baznīcas torņa. Taču gan nelabā, gan tā sievas Lilitas, kura čūskas izskatā iemājo zēna vēderā, darbība romānā aprakstīta tik naivi, ka autora kāroto šausmu efektu praktiski aizstāj komiskais. Daudz efektīvākas epizodes parādās pusaudžiem adresētajā romānā „Zilā jumprava” (1990): arheoloģisko izrakumu dalībnieku, četrpadsmitgadīgo Aigaru, naktīs vajā skelets ar akmens cirvi, jo viņa gulta novietota uz senas apbedījumu vietas. Kaut gan tas, protams, ir sapnis, tomēr iespaidīgāks par vampīru un sātana tēliem vēlākajā Puriņa prozā.
Šausmu elementus izmantojis arī Jānis Ivars Stradiņš romānā „Dēmonu villa” (1993) –īpatnējā detektīvromānā, kurā savīti gan detektīvstāsta, gan apokaliptiska trillera stereotipi. Kādā Rīgas namiņā norisinās īsta sātana kalpu sazvērestība, kas sākas ar nāves uzsūtīšanu, izmantojot apburtas „rituālās maskas” un beidzas ar pasaules kundzības pārņemšanas plāniem. Romānā ieskanas gan pārdabisko šausmu toņi, gan momenti, kas emocijas izraisa vairāk ar riebuma izsaukšanu. Autors nav skopojies ar plašu klišeju klāstu ne ļaundaru, ne viņu plānoto zvērību aprakstos, kas tik koncentrētā formā diemžēl zaudē ticamību un, tāpat kā Puriņa darbos, robežojas ar farsu. Ironiskā stilizācijā šausmu literatūras banālākos stereotipus apspēlējis Ēriks Kūlis „romānā ar baigām beigām” un tikpat oriģinālu nosaukumu „Sakropļotā rēga drausmīgais lāsts” (1997), kura varoņi ir kapu sargs, vampīru grāfs, gaudojošs rēgs, sadistisks ķirurgs un līdzīgi personāži. Šausmu parodijai, protams, ir sava vieta literārajā kultūrā, taču šim darbam ir viens mīnuss – tā kā latviešu literatūrā ir maz šī žanra oriģināldarbu un tulkojumu, tad parodijai trūkst „atbalsta punkta” nopietni domātā tekstā un tā kļūst par hiperbolizētu karikatūru neesošam oriģinālam.
Žanrā darbojies vēl Viesturs Reimers (Gunta Bereļa pseidonīms) ar stāstiem, kuros ieskanas gan klasisku tēmu interpretācijas, gan postmoderni rotaļīgas notis. Šausmu elementi atrodas arī vairāku Bereļa ar īsto vārdu parakstīto stāstu centrā – stāstā „Mēs bijām ļoti veci” atainots teju simtgadīgu pensionāru bariņš, kas nodarbojas ar sistemātisku „sabiedrības ienaidnieku” galēšanu, lietā liekot ij šaujamieročus, ij no logiem mestus ķieģeļus, savukārt stāstā „Mēs esam no teātra” fanātiska reālistiskā teātra trupa sadala un apēd vienīgo lugas skatītāju. Taču šīs detaļas vēl var uzskatīt par Berelim raksturīgajām skarbajām metaforām vai vienkārši šoka terapiju, bet ar Reimera vārdu parakstītajos stāstos šausmu elementam ir pārdabiska izcelsme. Stāstā „Viņi ir” astoņgadīgs puika atriebjas psihoterapeitam, uzsūtot viņam savus murgu tēlus, kas izrādās īstāki par īstiem; stāstā „Nakts vilciens” pa sliežu ceļa fragmentu braucoša spoku vilciena izpēte maksā dzīvību stāstītāja draugam, bet Reimera efektīvākais stāsts „Spogulis” paliek zem lupas cilvēku mūžsenās bailes no šī sadzīves priekšmeta (visi minētie stāsti rodami krājumā „Mīnotaura medības”, 1999). Pats rakstnieks atzīst, ka Viestura Reimera tēls ir ticis radīts īpaši šausmu stāstu sacerēšanai; šāda dubulta autorība dažādu žanru vajadzībām latviešu literatūrā pagaidām ir unikāla.
Viens no jaunākajiem oriģināldarbiem, kura sižetā sastopami šausmu elementi, ir jaunās autores, fantastes Lauras Dreižes romāns „Naktstauriņš” (2012), kurā jau vairs nav ne miņas no folkloras tēlu apstrādes vai neskaidru baiļu projekcijām: romāna sižeta centrā ir ģeniāla, jukuša ārsta izveidotā klīnika, kurā ar baismīgu moku metodēm tiek pētīti pārdabiskām spējām apveltīti cilvēki, kuri visbiežāk šo „pētījumu” rezultātā iet bojā: medicīniski orientēto šausmu novirziens rosina analoģijas ar gana reālām parādībām vēl nesenā 20. gadsimta vidū, tāpēc šausmu efekts ir iedarbīgs.
Kopumā jāsecina, ka latviešu literatūrā sastopamajos darbos ar šausmu motīviem tīru žanra paraugu ir maz. Taču noslēgumā jāatzīmē interesanta parādība – mūsdienu bērnu folkloras apkopojumi, proti, Māra Runguļa savāktie „Spoku stāsti” (1991, 1996), kuros lasāmi pašu bērnu gadiem ilgi „no mutes mutē” nodotie stāstiņi par Pīķa dāmu, Sarkanajām klavierēm, Sarkanajiem aizkariem utt., kas, no vienas puses pilda visīstākās šausmu prozas funkcijas – ar nobiedēšanu panāk katarsi, no otras – tiem nereti ir komisks atrisinājums, kas palīdz klausītājam pasmieties par savām bailēm. Ņemot vērā, ka šie stāsti bērnu vidū cirkulē jau vairākus desmitus gadu, jāsecina, ka šausmu stāstu tradīcija vismaz folklorā šodien ir tikpat dzīva kā tad, kad Lerhis-Puškaitis vāca tautas teikas; ir pamats cerēt, ka arī latviešu rakstnieku vidū drīz radīsies savs Stīvens Kings.
i Jakubāns, A. Par Vladimira Kaijaka „Visu rožu rozi”. Kaijaks, V. Visu rožu roze. Rīga, Liesma, 1987, 186. lpp.
ii Berelis, G. Latviešu literatūras vēsture. Rīga, Zvaigzne ABC, 1999, 44. lpp.
iii Kaijaks, V. Visu rožu roze. Rīga, Liesma, 1987, 31. lpp.
Latvju Teksti, 2012. gada jūnijs
durvjupele 