Veļu varzas vervēšanas vēsture

Literāriem darbiem, kuros autors jauši vai nejauši paspēlējies ar nacionālu un pseidonacionālu mitoloģiju, latviešu literatūrā celiņš iestaigāts jau sen. Jau pirmās nacionālās atmodas laikā dievus, varoņus un pārdabiskus tēlus pa lappusēm dzenāja vai puse tautisko romantiķu, bet, ja lasītājs tos – kā teiktu Jāņa Valka romāna otrajā lappusē parakstījies Pirmredaktors, – Uztver Pārāk Nopietni, tad citu skatījumu piedāvā virkne autoru, kas pret šo tēmu izturējušies ar mazāku respektu. 20. gadsimta 50. gados augšminēto taciņu ar smagiem ķēves dēla Kurbada soļiem izmina Jānis Turbads jeb Valdis Zeps, kura „pēkšņā pietātes trūkumā sarakstītajā pasakā” senās dievības nodarbojas galvenokārt ar nesātīgu uzdzīvi, latvju Dieviņš nekādi nevar sadalīt funkcijas ar ebreju Jahvi, visas sieviešu kārtas dievības agrāk vai vēlāk nokļūst Kurbada gauži nesakrālajās skavās, bet Lāčplēsis un Melnais Bruņinieks valsts svētkos ik gadus gāžas no klints Daugavā. Šo pašu taciņu vēlāk min ne mazums autoru, tostarp vēl pavisam nesen – 2007. gadā – Jāņa Elksnīša un Edgara Krasta „Vidvuda stāsts”. Pirms dažiem mēnešiem pa jau brangi iestaigāto aleju devies arī jaunais rakstnieks Jānis Valks ar romānu „Verķumāte” – „parapasauliski pasakveidīgu seriālu ar smagnēju realitātes un laika zīmju piesitienu”.

Par to, kas gaidāms grāmatas lappusēs, pirmo signālu dod ne tikai apakšvirsraksts, bet arī ilustrācijas, ko sarūpējis karikatūrists Gatis Šļūka. Vārdu sakot, darīts viss, lai tikai, no Dieva puses, kāds „Verķumāti” nesadomātu Uztvert Pārāk Nopietni. (Ar šiem pūliņiem gan kontrastē romantiskais un saturam neatbilstošais grāmatas vāka noformējums.) Ar atzīstamu valodas un gara vieglumu autors liek lietā jau no minētajiem klasiķiem pazīstamu paņēmienu – proti, raitā un, kā pats atzīst, lasītāja ērtību nolūkā īsiņās sērijtipa nodaļās sadalītā naratīvā celdams priekšā dzimtenes vēsturi, kas, tavu brīnumu, drukātā veidā aizņem veselas 203 lappuses, autora pēcvārdu neskaitot.

Jau uzreiz sabiezinātu krāsu paletē šķīst latvieša humora izjūtai tik atzīstami triki: folkloristisku vārdiņu mežģi (tostarp ar uzsvaru un, cik noprotams, nolūku nemitīgi nepareizi lietotais jebšu), pseidoetimoloģiski jociņi (par to, kā vārds „mērkaķis” patiesībā no mēra un kaķa cēlies, varam izlasīt jau otrajā nodaļā, piedošanu, sērijā) un pārdabisku būtņu jeb, autora vārdiem runājot, parapasauliķu, pūļi, kuri, kā jau kārtīgā teiksmā pieklājas, sēstin apsēduši galveno varoni – vecas narkotiskas burves pēcteci Verķumāti un tās klasisko lauku sētu Verķus, – sākot ar pieklājīgiem veļiem, lietuvēniem un vadātājiem un beidzot ar pa pusei reinkarnējušos Konfūciju. Turpat arī velns, turpat arī Dieviņš, sesks dara alutiņu, klusās cūkas tīrumā rok dziļo sakni, bet pēc kapu svētkiem ciemā pasērst ierodas arī pati kaulainā… Bet ko dar’ pati Verķumāte? Verķumāte ir hroniste, kas savā cūkādas burtnīcā rūpīgi reģistrē aizritošo gadu simteņu „laika zīmes”, ved savdabīgu mošķu uzskaiti un brīvajos brīžos nodarbojas ar tautas medicīnu un alķīmiju.

Paši par sevi šie vārdu virpuļi un lielais mošķu skaits drīz vien sāktu nogurdināt, ja vien autors nebūtu pamanījies plānajā grāmatiņā ietvert arī desmit Latvijas vēstures gadsimtus un katrā nodaļā pēc sirds patikas izplosīties pa visdažādākajiem mītiem, mazāk zināmiem oriģināltekstiem (atrodam gan pilnā apjomā citētu Pumpura, maigi izsakoties, rīmējumu, gan visai versmainu nerātno dainu apkopojumu deviņu lappušu garumā un ne mazāk kaismīgu trīs lappušu garu padomju dainu izlasi) un senu un jaunu laiku vēsturiskajām klišejām – no kuršu vikingiem līdz Tālavas taurētājam (te gan, šķiet, varēja iztikt bez Blaumaņa teksta citēšanas pilnā apjomā, jo tāda bakstīšana ar pirkstu acī inteliģento lasītāju maķenīt nokaitina), no filozofu akmens meklējumiem līdz veļiem, kas virtuvē pēc Klāva Elsberga receptes vāra kartupeļus. Visus vēsturiskos līkločus nekļūdīgi uzrāda dažādo pārpasaulīgo radību ordas, kas regulāri apciemo Verķusētu (kādudien starp māžiem un poltergeistiem uzrodas gan spīdīgs vampīrs un orku pūļi, gan gaužām pārsalusi globālā sasilšana) un kuras reģistrē, nodarbina vai ar slotu patriec Latvijas vēstures hroniste Verķumāte.

Ātri, ātri „sarāvis” pirmos deviņus no aprakstītajiem gadsimtiem romāna pirmajā trešdaļā, autors pēdējam gadsimtam pievēršas jau sīkāk, līdz ar to patīkami nošķirdams „Verķumāti” no žanra priekštečiem, kas galvenokārt zirgojušies pa tautas garamantu apcirkņiem. Varam uzzināt to, kāds liktenis piemeklē pasaku mūžam ignorētos pirmos tēvadēlus, to, kur paliek septiņi kraukļi pēc brutālās aizgainīšanas no Saulcerītes zārka, kā mūžības skarto dvēseļu pulkus ar godu aizvadīt līdz viņsaulei un to, ka nekas labs nevar sanākt no republikas, kas proklamēta teātrī, – akurāt pietiekami, lai puritāniskajam lasītājam rastos vēlme mest šo ķecerībām pārpilno garadarbu nost.

Ap romāna vidu uzjautrinātais lasītājs tomēr sāk just, ka autoram nav bijis līdz galam skaidrs – vai žonglēt ar vēstures faktiem un to interpretācijām, laiku pa laikam tīksmīgi ieveļoties politnekorektuma bedrē, vai draiskoties ar valodas paradoksiem un bārstīt alūzijas (kuru atšifrēšanas prieku gan krietni vien paposta grāmatas beigās ievietotais „avotu saraksts”), vai tomēr rakstīt detalizētu Verķusētas mošķību pierakstu. Visam nolūkotajam īsajās nodaļās, piedodiet, sērijās, tomēr vietas nešķiet pieticis. Jo tālāk pret divdesmitā gadsimta kalnu veļas stāstījums, jo vairāk autors no dzīvespriekā mutuļojoša asprāša top par paīgnu laikmetīgo negāciju reģistrētāju. Veiksmīgi nokļuvis līdz 20. un 21. gadsimtu mijai, vēstījums sāk malties uz vietas aptuveni pusotras desmitgades robežās, un tieši tāpat sevī un ap sevi sāk malties arī sižets, vētot gan pedofilijas skandālus un politisko partiju klapatas, gan nozagtos miljonus un 2012. gada apokalipsi un arvien biežāk pārkāpjot paša sev uzstādītos spēles noteikumus – Neuztvert Pārāk Nopietni.

Ap šo vietu ziņkārajam lasītājam arvien vairāk gribas pajautāt: vai autoram patiesi bijusi vēlme rakstīt alternatīvu vēstures mācību grāmatu neatkarīgi domājošajiem, vai tikai palaist pasaulē rakstiskā formā savus uzskatus par visdažādākajām parādībām, – ko tikpat braši (un vietumis – tādā pat formā) varētu izdarīt interneta komentāros, – un tādā gadījumā pašrocīgi nolemt savu garabērnu gan efektīvam, taču ļoti īsam mūžam. Jo vienādojums patiesi gauži vienkāršs: jo vairāk neviltota sašutuma par aktuālo ziņu sižetiem autors gāž laukā, jo stīvāka un nedzīvāka top jestrā vēsturniece Verķumāte. Bet, ja tā padomā, – nav jau joka lieta apaļus tūkstoš gadus vadīt šaisaulē, vērojot to ļautiņu dīvainības, kuri sauc sevi par latviešiem.

Latvju Teksti, 2012. gada marts

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s