Ziemeļfrancijas katedrāļu tūre. 3. diena

Šodiena mums sanāk tāda kā “pārmiju” diena – plānots pārbraukt no Reimsas uz Parīzi, iekārtoties viesnīcā un atlikušajā dienas daļā pastaigāties pa pilsētu. Viesnīcā pabrokastojam – starp citu, interesanti, ka šeit atšķirībā no daudzām Francijas viesnīcām brokastis ir iekļautas cenā un tās veido zviedru galds, kurā ir ne tikai tradicionālie kruasāni un garā baltmaize ar sviestu un džemu, bet arī tādi retumi (vismaz franču brokastu kontekstā) kā olas, siers un šķiņķis, līdz ar to pabrokastot var tīri pieklājīgi un vismaz divreiz – sākumā “eiropiešu” stilā, bet pēc tam, kad izsalkums remdēts – jau “franču” stilā…:) Pēc brokastīm vēl ir nepilna stunda laika līdz vilcienam, tāpēc, atstājuši koferīti recepcijā, izmetam vēl vienu līkumu pa pilsētu, kas šorīt pēc vakardienas muzikālā un rosīgā vakara šķiet klusa un tāda kā sakautrējusies. Turklāt laiks diemžēl ir nomācies, un krīt arī pa kādai lietus lāsei. Dodamies apskatīt Reimsā atrodamos Romas laika pieminekļus. Vispirms atrodam tā dēvētos Marsa vārtus – lielu un iespaidīgu akmens būvi ar trim augstām arkām un reljefi rotātiem griestiem –, pēc tam labu laiku lūkojam, kur atrodams ceļvežos minētais romiešu “kriptoportiks” – tā izrādās centrālā laukuma padziļinājumā iebūvēta mūra konstrukcija ar daudziem vārtiem, kas gan ir tuvākai apskatei slēgti. Aizčāpojam arī līdz katedrālei un vēlreiz izmetam sajūsmas pilnu līkumu pa tās jomiem. Un tad jau arī laiks teikt pilsētai ardievas.

IMGP7104

Vilciens uz Parīzi mūs aizšūpo mazāk nekā stundas laikā. Aiz loga zib dažādu nokrāsu zaļi tīrumi un zeltaini lauki, ciemati ar nelielām, senatnīgām baznīciņām un mazas, laucinieciska izskata stacijas ēkas, un tad jau iebraucam galvaspilsētā. No Ziemeļu stacijas ar ceturto metro līniju ērti sasniedzama arī Monparnasas apkaime, kurā atrodas mūsu viesnīca, ko esam iemēģinājuši un par labu atzinuši jau pērn: klusā ieliņā, bet vienlaikus ļoti tuvu metro pieturai. Turklāt – vēl viens viesnīcas pluss – tās tuvumā atrodas vairākas simpātiskas kafejnīcas, kurās var ieturēt agras un franciskas brokastis, jo viesnīcā tās piedāvā tikai par papildu samaksu, bet mums šķiet interesantāk ieturēties kafejnīcā. Kaut kā “īstenfranciskāk”.

Viesnīca ir spodra un kārtīga, mantu nolikšana daudz laika neaizņem, bet pilsētas izpētes plāni gan sagādā nelielu galvas lauzīšanu. Visus tūristu iecienītos objektus – Luvru, Eifeļtorni un citus – jau esam aplūkojuši, bez tam mums nešķiet saistoša lielā ekskursantu un dažādu nieku tirgotāju burzma ap tiem. Viens no mūsu iecerētajiem apskates objektiem varētu būt Perlašēzas kapsēta, bet, tā kā aiz loga joprojām velkas patumši mākoņi, doties uz pašu Parīzes nomali šobrīd nav vēlēšanās. Esam nolūkojuši vēl dažus “objektus”, kuri savukārt atrodas centrā un varētu būt mums interesanti – piemēram, Marē rajonā esot atrodams viduslaiku klosteris un vēl neapskatīta gotiskā Svētā Merija (St. Merri) baznīca, – bet nu ir uzmanīgi jāsaplāno savas gaitas, lai lielajā pilsētā nebūtu jāmet daudz bezjēdzīgu līkumu. Tomēr ar kaut ko ir jāsāk, un atkal kāpjam metro, lai dotos uz staciju, no kuras abi minētie objekti esot aizsniedzami kājām. Pa ceļam baudām Parīzes ielu dzīvīgumu, uzmetam skatienu krāšņajam rātsnamam jeb Hotel de Ville, bet ar “viduslaiku klostera” atrašanu mums nesokas. Beidzot uzejam gan starp mūsdienīgākām ēkām iespiestu sena izskata celtni, bet plāksnīte pie durvīm vēsta, ka tā esot luterāņu baznīca… turklāt – slēgta. Kad nu tā, tad tā – dodamies meklēt “gotisko baznīcu”. Spriežam, ka saskaņā ar mūsu pašreizējo veiksmes potenciālu tai būtu jābūt vismaz remontā. Kad baznīcu atrodam, tā tas patiesi ir, remontēts tiek viens sāns, bet iekšpusē notiek aktīva gatavošanās ne ta koncertam, ne ta turpmākiem remontdarbiem, jo visur juceklīgi sakrautas instrumentu kaudzes, tumbiņas, pieeju centrālajam jomam norobežo krēslu rindas, un mēs, izmetuši loku, visai apjukuši atkal izejam uz ielas. Toties baznīcas fasāde un portāls atjaunošanas darbus jau ir pārcietuši un lepojas ar tiešām skaistām gotikas raksturiezīmēm.

IMG_0877

Tā kā šī ceļojuma mērķis ir katedrāļu apskate, tad atmetam ar roku turpmākiem mazzināmu objektu meklējumiem un “duram” pa taisno uz Sitē salu, lai kārtējo reizi pajūsmotu par laikam taču slavenāko Francijas baznīcu – Parīzes Dievmātes katedrāli. Tā joprojām slejas krāšņa, gaiša un neizdibināma, un tūristu pūļi tās priekšā atgādina vien skudru pūzni – ņudzēt ņudz, bet kopiespaidu sabojāt nespēj. Katedrāli skatām jau n-to reizi, bet joprojām jūsmīgi bakstām viens otram sānos – vai šo detaļu redzēji, vai to pamanīji? Un laika fasādes apskatei ir tiku tikām, jo pie ieejas, protams, stāv tradicionālā tūristu rinda, kas gan, par laimi, kustas visai ātrā tempā. (Neiztrūkst arī “selfiju spieķu” lietotāju!) Tikuši iekštelpās, atkal laimīgi klīstam zem kroņlukturu izgaismotajām akmens velvēm un pētām pēc sirds patikas – kapelas un kapeliņas, senatnīgas un mūsdienīgākas vitrāžas, senas un jaunas ikonas, skulptūras un ciļņi, bet augstajās galeriju kolonādēs, šķiet, joprojām dzirdami Kvazimodo soļi… Interesanti, ka katedrālē laiku pa laikam parādās arī kas jauns – šoreiz tāda ir, piemēram, kādas ukraiņu mākslinieces radītā ikona, kas attēlo Dievmāti ar Jēzusbērnu, un pašā durvju priekšā novietotais svētītā ūdens trauks – kvadrātveida akmens konstrukcija, uz kuras ir uzraksts četrās valodās “Es Esmu ceļš, kas meklē savu gājēju”.

Aizstaigājam arī līdz rindai uz torņiem, bet tā ir tik gara, ka nolemjam tajā nestāvēt un labāk pievērsties pusdienu jautājumam. Jau no pieredzes zinām, ka jauki un labi krodziņi lielā skaitā atrodami tepat otrā Sēnas krastā Latīņu kvartālā. Šoreiz nekādu divriteni neizgudrojam un dodamies uzreiz uz jau pagājušajā Parīzes braucienā atklāto mazrestorāniņu “L’Auberge de San Severin”. Tā kā laiks ārā joprojām ir nomācies un lietu sološs, bet nekādu lielo plānu šodienai vairs nav, varam atļauties nekur nesteigties un ieturēt “garās” pusdienas ar visiem trim ēdieniem, ko piedāvā speciālā “Gourmand” (gardēžu) ēdienkarte. Izvēlamies franču klasiku – sīpolu zupu, vēršgaļu Burgundijas gaumē (Boef Burguignon), apgriezto ābolu pīrāgu (Tarte Tatin) un karafi mājas baltvīna. Svētku pusdienas ir patīkami paildzināt, un neko netraucē arī tas, ka aiz loga cilvēki ir sākuši pastaigāties ar lietussargiem.

IMGP7206

Secinām, ka arī pelēka un salijusi Parīze ir valdzinoša, ēdiens ir gards, viesmīļa tekalēšana, interesējoties par mūsu labsajūtu, – nomierinoša, bet visvairāk mani sasmīdina divi franču jaunekļi, kas brīdī, kad esmu uzkāpusi krodziņa otrajā stāvā meklēt “ērtības”, izrāda aktīvu vēlmi ar mani iepazīties… Cerība, ka pietiekami samulsināšu jauniešus ar savu atbildi uz jautājumu “Where are you from?”, jo tādu ”Lettonie” puiši diez vai zinās, nepiepildās – tiek taujāts arī pēc mana vārda, vecuma utt. Paceļu ķepiņas un laižos lapās. Puiši, meklējiet tak kādu, kas ir jums atbilstošos gados! Es šodien svinu savu 37. dzimšanas dienu!:)

Pēc pusdienām lietussargs no somas laukā jāvelk arī mums, jo līt sācis visai spēcīgi. Tā nu, romantiski saspiedušies, klīstam pa Sitē salu, izmetam līkumu līdz Panteonam un Sv. Ženevjēvas baznīcai, izejam cauri piemirkušam Luksemburgas dārzam un beidzot nospriežam, ka labam vakara noslēgumam absolūti nepieciešams šampanietis. Blakus viesnīcai esošajā supermarche atrodam gan minēto dzērienu, gan svaigus saldos ķiršus un avenes, un vakars var turpināties viesnīcā, klausoties lietuslāšu bungošanā pa Parīzes jumtiem un atbildot uz dienas laikā sasūtītajiem draugu, radu un kolēģu laba vēlējumiem. Secinājums uz lappuses malas: šampanietis un Parīze var padarīt perfektu arī vislietaināko dzimšanas dienu.:)

IMGP7102

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s