Fragmentāras pārdomas par spoguļiem

Ja spieģelis saplīst, tad gaidāma kāda nelaime.

Mazam bērnam nevajaga ļaut skatīties spieģelī, no  tam viņš kļūst pārāk bailīgs un ilgi nerunās.

Kad vakarā spogulī skatās, tad naktī velns moca.*

Kā tev patiktu dzīvot Aizspogulijas mājā, Katij? Nez, vai tu tur dabūtu pieniņu? Varbūt Aizspogulijā piens nav dzerams. Ai, Katij! Mēs esam tikušas jau līdz gaitenim. Ja mūsu viesistabas durvis plaši atvērtas, var redzēt mazdrusciņ no Aizspogulijas mājas gaiteņa; un tā daļa, kas redzama, ir ļoti līdzīga mūsu gaitenim, taču tālāk, zini, tas var būt pavisam citāds. Ai, Katij, cik jauki būtu, ja mēs varētu tikt spogulim cauri un nokļūt Aizspogulijas mājā! Ai! tur noteikti ir daudz jauku mantu! Katij, iedomāsimies, ka mēs kaut kā varam iziet spogulim cauri. Iedomāsimies, ka viss spogulis top tik mīksts kā šķidrauts, un mēs tiekam tam cauri. Vai, raugies, tas top līdzīgs miglai! Tagad var itin viegli iziet tam cauri.

Šos vārdus sacīdama, Alise jau stāvēja uz kamīna dzegas, nemaz neapzinādamies, kā tur nokļuvusi. Un patiesi, spogulis sāka gaist kā sudrabaina dūmaka. *

Spoguļa tēlu tiklab senos tautu ticējumos, kā mūsdienu mutvārdu folklorā apvij misticisms, piesardzība, pat tādas kā bailes. Pazīstu cilvēkus, kas nemierīgi dīdās, atrodoties spoguļa “redzeslaukā”, kas sēru laikā tos aizklāj, kas neskatās spogulī tumsā. Vai tam ir pamats? Vai tās ir tikai  tradīcijas? Vai to pamatā ir zemapziņā iepotētas bailes, sen aizmirstas, gēnos vien noglabātas zināšanas vai neirotiskas ilūzijas?

Spogulis kopš romantisma laikiem fascinējis māksliniekus, rakstniekus, filozofus. Un ne tik daudz spogulis kā sadzīves priekšmets, bet galvenokārt tā divējādā, nē, daudzkārtējā būtība.

Kas ir aiz spoguļa? Vai atspulgs ir kopija? Ko atspulgs dara tai brīdī, kad novēršamies? Ko spogulis atspoguļo, kad neviena nav istabā? Ko spogulis spoguļo tumsā?

Vai var iet un iziet cauri?

Kādas no asociācijām par spoguļa tēmu mūsu prātos noteikti saistās ar meiteni, vārdā Alise, ar padomju laika pasaku filmu par greizo spoguļu karaļvalsti, ar TV seriālu “Twin Peaks”. Bet kur gan pasaulē tā notiek, ka meitēns ņem un iziet spogulim cauri (un nē, ne jau sagriežot visas maliņas, ne jau ar āmura vai vēl kā smaga palīdzību, bet, stiklam kūstot kā dūmakai un ņirbot zilos viļņos?) un atsitas ar pieri (un ne jau sienā, bet sevis pašas dubultniekā, kas, pieradis mūs spoguļot, spēris soli uz priekšu) vai arī, otrādi, nekur neatsitas, bet ierauga savā priekšā pavisam citādu telpu, laiku un realitāti? Kur gan ir redzēts, ka pasaule spogulī dzīvo savu, no “oriģināla” neatkarīgu dzīvi?

Pasakas un fantāzijas, noburkšķ  Izglītotais Pieaugušais, noslēpies aiz dienišķā laikraksta malas. Ko labu var gaidīt no literatūras, kas regulāri veic ceļojumus caur spoguļiem (un citām dīvainām izejām, tādām kā gleznas, trušu alas, šķietami parastas sētas durvis)? Vai no visādām Aizspogulijām un Viduszemēm var nākt kas labs?

Labāk būtu interesējušies par kaut ko nopietnu.

Bet kas ir nopietni?

Spogulis kā acs, kas lūkojas no otras puses. Spogulis kā durvis starp šo un citu realitāti.

Cilvēki apgalvo, ka tā ir bezjēdzība. Eskeipisms. Bet vai tu skaties spogulī, lai redzētu, kas ir Tai pusē? Nē, tu skaties, lai Šo pusi objektīvi novērtētu. Kaut gan tas varbūt ir paradokss.

Fantāzija ir kā spogulis.

Spogulis pasakās ir tikai viena no izejām uz To pusi, bet fantāzija visās tais izpausmēs kā spogulī spoguļo Šo pusi, šo te pašu realitāti, tikai, kā jau spogulis – noslēpumaini. Pazīstamā istabas iekārta, tikai otrādi. Sevi citādi neieraudzīsi. Turklāt skatupunkts ir ierobežots, ja vien neizkāp cauri rāmim.

Viss iepriekšteiktais jālasa uz šībrīža kultūras novitāšu fona tiklab Latvijā, kā pasaulē. Kaut racionālisma ēra šķietami aiz muguras, sen pārdzīvots zinātniskā materiālisma laikmets, sociālistiskā reālisma tradīcija, un  pat postmodernā nostalģija sāk iziet no modes, liekas, ka vēl nekad veselā saprāta un loģiskās domāšanas, tīrās informācijas un dzīves paātrinājuma kults nav tā zēlis kā šobrīd, kad tehnikas jaunrades gadsimtu nomaina…jā, kas gan? Informācijas? Mākslīgā intelekta un mākslīgās dzīvības? Saprāta visvarenības laiks? Robežu saplūšanas un noārdīšanās, likumu promesamības laiks, kad vēsture ietverama faktu un skaitļu virknēs, arhīvu putekļos, bet nākotne – bezpersoniskās statistikas tabulās? Laiks, kad trūkst laika – visiem un vienmēr?

Un tomēr..

Katram, kas pēdējos mēnešus kaut vai virspusēji sekojis līdzi Latvijas kultūras aktualitātēm, gar acīm varētu nozibēt kaut kas līdzīgs kolāžai no smailām cepurēm, burvju zižļiem, dīvainiem dzīvniekiem un citām ne gluži ikdienišķām ainām, kas kopā veido to, ko Rietumu pasaulē pazīst ar vārdu Fantāzijas žanra fenomens. Cilvēki pulcējas pie kinoteātriem, lai justu līdzi puišeļa piedzīvojumiem burvestību skolā un hobitu ceļojumiem caur mošķu apsēstām zemēm. Pulcējas, lai apmetņu vēdās un zobenu šķindā aizmirstu motoru kaukoņu uz ielas, klīstu caur senatnīgiem kambariem, pazemes alām un nogrimušām Atlantīdām, uz brīdi nedomājot par biroju nevainojamo korektumu. Un iznāk no zālēm ar sapņainām acīm, mazliet staltāki, mazliet…citādi. Arī Latvijas grāmatnīcās pamazām sāk gozēties elfu ornamentiem un spārnainiem neradījumiem greznoti vāki. Par datorspēlēm un to tradicionālajiem  fantasy  motīviem vispār nerunājot.

Pēdējo desmit gadu laikā Latvija kā paātrinātā videolentē joņo cauri vismaz piecdesmit gadu Rietumu kultūras norisēm, un, kā jau paātrinātā kino, kadrs raustās kā klaunādē un mazdruscīt raisa smieklus. Ilgu laiki nospiestā Rietumu kultūras straume gāžas iekšā mūsu apziņā kā caur pārrautu dambi, nesot līdzi bez izšķirības gan  lietaskokus, gan drazu, un kaut kur mutuļos pa vidu mirguļo arī tie paši zobeni un pārējā atribūtika. Zināmu vēsturisku piruešu rezultātā  mums nav pašmāju  kaujas cirvju, ar ko salīdzināt, un atliek vien samierināties ar to, ka zobeni pastāv.

Bet kā saprast mūsdienu drudžaini aktīvā, atsvešinātā ikdienas pilsoņa aizrautību ar šo pasauli, kurā apmetnis padara neredzamu, sporta spēles tiek spēlētas, lidojot uz slotaskātiem, un  pretimnākošais kaķis var izrādīties par skolas direktoru? Kas liek apmetņiem plīvot un zobeniem šķindēt tieši tagad, kad tik nemodernas ir fantāzijas krasi novilktās robežas starp balto un melno, kas liek ar aizrautu elpu sekot līdzi varoņa  meklējumu ceļam (quest) šodien, kad ceļa nozīme izzūd un paliek tikai mērķis? Tas viss ir tikpat dīvaini kā pusmūža angļu valodniecības profesors, kas ņem spalvu un zīmē neesošu vietu kartes laikā, kad Eiropu plosa Otrais pasaules karš, tikpat neierasti kā spilgtkrāsainu pūķu, burvju un bruņinieku rotātu grāmatu vāku pārpludinātie Rietumu grāmatveikali šodien, kad taču zinātniski pierādīts, ka nav ne pūķu, ne burvju… un par tiem pārējiem arī varētu pastrīdēties. Un Anglijā tiklab kā Savienotajās Valstīs grāmatas par to pašu augšminēto jaunekli no burvju skolas izdod vienkāršos, lietišķa paskata vākos, lai pieaugušie tās varētu lasīt bez kaunīgas vāka slēpšanas.

Tad kādēļ?

Var jau uzskatīt to visu par kārtējo protestu pret normām, kritērijiem un tradīciju, domāšanas ierobežojumiem un tev-būs-progresīvam-būt zvaniņa uzmācīgo tinkšķēšanu ausīs. Bet, kamēr protests vismaz revolucionārās izpausmēs vienmēr ir destruktīvs, fantāzija rada. Fantāzija nevēzējās pret spoguli ar dūri vai zābaku, bet kāpj cauri labdabīgā lētticībā, ka ir taču mirkļi, kad stikls kļūst par dūmaku. Un kā jūs varat zināt, ka nekad nekļūst, ja neesat mēģinājuši? Fantāzija ir mirkļu ķērāja, dūmakas sagūstītāja.

Varbūt mēs esam noguruši ieraudzīt spogulī tikai paši savas acis, pilnas sapņu, ko izsapņot nav laika.

Varbūt kā cikliskā pasaules modelī (par ko skolās mācīja kā par pirmatnējo kultūru uztveres iezīmi, ko attīstības gaitā aizstājis lineārais) notiek atgriešanās pie sākuma. Varbūt lineārais met loku un kļūst par apli. Un no grabažu antresola jāizvelk, ak kauns un negods, banālas vērtības.

Cilvēka dabā jau ir darīt tieši pretēji tam, kā par likumīgi pareizu atzīts. Neēd ābolu! Un viņš aiziet un apēd. Tehnokrātijas elks tiek zaimots sauklī “atpakaļ pie dabas”. Laikā, kad garīguma noliegumu nomainījusi tīrā prāta pielūgsme, nevar ne soli paspert, lai neuzkāptu kādai reliģiskai kustībai. Un kiberinteliģences, mobilo sakaru, antidepresantu un masu informācijas līdzekļu supermārketā grūstītais ierindas pilsonis skumst pēc burvju zižļa, ilgojas pēc ugunsspļāvēja pūķa, alkst pēc lidojošā paklāja, brēc pēc varoņa baltā zirgā/daiļās princeses (vajadzīgo pasvītrot). Vairumā gadījumu kaunoties no savas sapņu pasaules. Un tai tiek atvēlēta vieta izklaides industrijā, kas bez atlases ņem pretī visu.

Un tāpēc mēs lasām spoguļliteratūru, literatūru, kas caur spoguļiem, gleznu rāmjiem, virtuves durvīm un peļu alām ceļo citās realitātēs mērķi atspoguļot to, no kā šķietami bēg. Sapņu, nojautu, arhetipisku ilgu un arhetipisku baiļu literatūru, ko citi ar nievām, citi ar pielūgsmi dēvē par Fantāziju, turklāt šī attieksme pilnībā atkarīga no tā, kāda vērtība iztēlei ir mūsu acīs. Citiem vārdiem runājot, ar kādu domu mēs raugāmies spogulī un vai kādreiz mums ir gribējies zināt, kas atrodas tieši tai vienā kaktā, kuru spogulī nevar saskatīt?

Baidīties no spoguļa reizēm nozīmē māņticīgas bailes ieraudzīt to, kas tev Šai pusē stāv aiz muguras, bet vai tādēļ, ka to neredz, tas izzudīs?

Ja tu grāmatu izlasi, tad tikai tai mērā, kādā tā ir spogulis priekšā dzīves ceļam, kas atbilstoši atspulgiem tajā izlīdzinās un ir tādejādi atkarīgs no tā, kas ir tavā paša dvēselē, t. i., šajā nozīmē grāmata nav vis priekšmets, lieta, bet gan garīgs instruments.”*

Kurš gan kādreiz dzīvē nav spoguļa priekšā pārģērbies, dejojis, eksperimentējis ar sejas izteiksmi un runas manieri? Kur tajā brīdī ir patiesais “Es” – šai vai tai pusē? Vai tu sevi redzi savām vai cita acīm? Kādā mērā mīts, pasaka, leģenda ir esošā atspoguļojums citās kvalitātēs un kādā mērā  – neatkarīga valsts?

Un lasa cilvēki “Gredzenu pavēlnieku”, un meklē tajā autora kristīgās morāles principus vai Otrā pasaules kara pieredzes attēlojumu. Un atrod kaut ko dīvainu, un skaišas. Viņi nojauš spoguļa esamību, bet neaptver principu. Veltīgi meklē pazīstamo, ērto klubkrēslu Tai pusē tai pašā kaktiņā, kur tas bija šeit. Ar blaukšķi apsēžas uz grīdas un brēc par eskeipismu. Neieskatoties pretējā kaktā.

Tu taču nelasi, domājot par papīra čaukstoņu zem saviem pirkstiem, slikto apgaismojumu vai  kaimiņa klepošanu aiz sienas. Ja lasi, nevis acīm seko melnām zīmēm uz baltas lapas. Ja esi iekšā.

Māt, kaut tu redzētu šo brīdi zem Vestminsteras zelta spuldzēm…

Es dāvinu tev karaļvalsti, es – Velsas princis.*

 Saka “aizrāvos, nedzirdēju, ko teici/ neredzēju, kā atnāci”.  Aizrāvos, varbūt tiku aizrauts?  Kur es biju tad, kad tevi neredzēju, nedzirdēju? Ir grāmatas, pēc kuru aizvēršanas gribas noskurināties un piemiegt acis kā kinoteātrī, pēc seansa beigām iedegoties gaismai. Kāda daļiņa tevis vēl ir Tur. Sākumā svešas šķiet krēslu rindas un pilsoņu grūstīšanās. Ir grāmatas, pēc kuru aizvēršanas dvēsele uz brīsniņu aizķeras svešās pasaules koku zaros un tikai ar sāpēm noplēšama.

Jā, tikai sapnī nāk (un aiziet un attālinās) manas pasakainās stundas,

un vecās būdas sadauzītā spogulī es atkal redzu pazemīgi smaidām skrandu princi…*  

Tu, kas esi bijis tai spoguļa pusē, tu zini, kā tas ir. Fantāzija ir aizraušanas esence. Un tā nav drukas kļūda. Aizraušanas, nevis aizraušanās. Ja prot ceļot caur neesošu spraugu sienā.

Viss ir otrādi, tieši tāpēc, ka viss ir spoguļots. Un lielākais fantāzijas paradokss ir tas, ka, tai pat laikā, kad pasaule spogulī ir tikai esošās atspulgs, tai pašā laikā tā ir atsevišķa un dzīvo savu dzīvi. Viduszeme – tie esam mēs, un Viduszeme – tā ir pasaule, kas, kopš autora iztēles radīta, ir pastāvējusi vienmēr. Bet to zina tikai tie, kas ceļo caur spoguļiem.

Ir bīstami palikt tikai tai pusē. Var neatnākt atpakaļ. Ir bīstami palikt tikai šeit, ieslodzītam vienīgās sīkās eksistences, vienīgās planētas šaurajā būcenī. Var iedomāties,  ka tas ir viss. Bet ir, kas ceļo caur spoguļiem. Un ar to dziedē abas pasaules.

…sagli savat teb ajes avat eN*


* Prof. P. Šmits – Latviešu tautas ticējumi; 1940. – 1941

* L.Kerols – “Alise Aizspogulijā”; 1981

*Merabs Mamardašvili – Literatūrkritika kā lasīšanas akts; 1984

* I. Kalniņš, V. Kalniņš – Princis un Ubaga zēns

* Turpat

* Dž. K. Roulinga, Harijs Poters un Filozofu Akmens , Jumava,  2001

Karogs, 2003.  gada oktobris

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s