Maģija vairs nepalīdz

burvji

“Kārtējais jauniešu fantāzijas gabals par burvju skolu,” pašķirstījis pirmās lappuses, iespējams, saviebsies kāds skeptisks lasītājs. “Zižļi, buramvārdi, pūtītes un pirmā mīlestība. Paldies, no Harija Potera vecuma esmu izaudzis,” piebildīs mūsu iztēlotais skeptiķis. Un kļūdīsies.

Latviešu valodā tikko izdotais amerikāņu autora Leva Grosmana fantāzijas romāns “Burvji” patiesi vairākās interneta vietnēs apzīmēts kā jauniešiem adresēts darbs. Un, jā, vismaz pirmajā trešdaļā tā darbība risinās burvju skolā, precīzāk, koledžā. Taču grūti iedomāties kādu literāru darbu, kurš būtu vēl tālāks Harija Potera pasaulei kā “Burvji”. Romāna sākums piedāvā virkni rūdītam fantāzijas cienītājam maldinoši pazīstamu detaļu: apdāvināts “šīs pasaules” jaunietis, noslēpumaina situācija ar mirušu pasniedzēju, mapīte ar mistisku saturu, vējā aizvirpuļojusi zīmīte, kurai pakaļ dzenoties, mūsu varonis iebrien parka krūmos un pašā Manhetenas centrā sastop svešādu pasauli, sena celtne, kas izrādās esam Breikbilas maģijas skola, iestājpārbaudījumi un studijas, un pat no koka galda svinīgi simboliski izvilkts zobens… Zinām, zinām, esam lasījuši, esam piedzīvojuši.

Taču Breikbila nekādā ziņā nav Cūkkārpa ar tās labi organizēto, apmierināto britu vidusskolas ikdienu, kas vienlaikus ļauj to definēt kā pašpietiekamu fantāzijas pasauli un pārliecinoši “ieraksta” Harija Potera sēriju pusaudžiem domātajā literatūrā. Jaunā Kventina Koldvotera mācībām Breikbilā nav ne tā viegluma un šarma, kādā savās ikdienas gaitās devās Roulingas varoņi, ne arī lasītājā (bieži pret viņa paša gribu) rosinātās intereses par maģijas procesu un apmācībām, sporta spēlēm un klubiņu attiecībām. Kventins un viņa biedri ir postmoderni sevī vīlušies un dzīves nogurdināti jau septiņpadsmit gadu vecumā, studijas viņiem nozīmē nežēlīgu sāncensību, bet mācību beigās gaida nevis spoža nākotne, bet gan neziņas melnais caurums. Un Breikbilas maģija nav “zižļu un kropļotas latīņu valodas zinātne”: tā ir nežēlīga, psiholoģiski (un fiziski) izsmeļoša māksla, kuru apgūstot, tiek lauzta un zaudēta personība, lai aizstātu to ar citu – tumšu un neparedzamu. It kā romānā ir visas nepieciešamās sastāvdaļas, lai taptu aizraujošs “skolas stāstījums” – gan mistiski kabineti un savdabji profesori, gan neparasta sporta turnīri un slepenas eskapādes ārpus stingrā režīma. Bet patiesībā Kventina maģijas studijām autors brāžas cauri tādā kā paātrinātā tempā, visus piecus studiju gadus pavirši “saarhivējot” aptuveni simt lappusēs – kā pārskrienot pāri nogurdinošam, bet nepieciešamam ievadam, pēc kura beidzot var sākties galvenais.

Jo tad, kad skola ir veiksmīgi pabeigta, Kventins un kompānija attopas izgrūsti pasaulē ārpus ierastās izolētās vides un vairs nesaprot, ko iesākt tiklab ar uzkrāto informatīvo bagāžu, kā ar absolūto neprasmi izdzīvot vientiešu, piedodiet, ikdienas ļaužu vidū. Un zelta jaunatne sāk nodarboties ar to, ar ko darba neapgrūtināta, garlaikota jaunatne ir nodarbojusies visos laikos – alkohols, sekss, narkotikas. Zīmīgi, ka Grosmans nepieglancē aprakstāmo vidi, kā to dara daudzi fantāzijas autori (šķiet, sekojot žanra tradīcijai – vai kāds kādreiz ir aizdomājies, piemēram, par hobitu seksualitāti? Arī Roulinga Harija Potera piedzīvojumos rūpīgi izvairījās saviem varoņiem piedāvāt kārdinājumus, ar kādiem normāli mūsdienu pusaudži skolās sastopas vai ik dienu) – jā, jaunieši dzer, duras un guļ, ar ko pagadās, arī tad, ja viņi ir pārdabiskām spējām apveltīti burvji.

Grāmatas otrajā daļā autors piedāvā izeju no šķietamās bezizejas, kurā pats visu kompāniju ietrencis. Neliela atkāpe: visa burvju kompānija bērnībā ir aizrāvusies ar Kristofera Plovera grāmatu sēriju par maģisko Filorijas pasauli (jāpiebilst, ka gan autors, gan sērija ir Grosmana izdomāti). Tad nu, lūk, ir radusies iespēja nokļūt šajā pasaulē, kur beidzot viņu maģijai būs nozīme, kur labais allaž uzvar ļauno, kur klīst labdabīgi dzīvnieki un varonīgi bruņinieki… Zinot jauniešu labi trenēto skepsi pret visu un visiem, var tikai pabrīnīties, ar kādu entuziasmu tie gatavojas nokļūšanai šajā bērnības sapņu zemē. Ar Ja “Burvju” pirmā daļa bija sava veida postmoderna parodija par Poteriādi, tad otrajā daļā labs fantāzijas pazinējs saskatīs neskaitāmas atsauces uz K. S. Lūisa klasisko “Nārnijas” ciklu – šeit gluži tāpat ir Starppasaule, no kuras (tāpat kā Lūisam: ar ūdens palīdzību, tikai Nārnijā tie bija dīķi, šeit – strūklakas) notiek pārcelšanās citās pasaulēs, runājoši dzīvnieki, sena pils, kurā četri troņi gaida karaļus un karalienes no šīs pasaules un pat runājošs dzīvnieks – dievība. Tikai viss, kas sapņu pasaulē (un Nārnijā) bija cildens, skaists un jēgpilns, Filorijā izrādās pavisam citāds…

Pilnu recenzijas tekstu lasiet 28.12.2015. izdevumā “KDi”.

 

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s